Labirinta gūstā

-    Labi, šobrīd tam tāpat nav nozīmes. Es tikai gribēju sa­tikt tevi pirms iešanas iekšā uz nakti. Taču Tomasam ne­maz negribējās nekur iet; viņš iedomājās, ka daudz labprātāk tiktu iemests Tuptūzī kopā ar meiteni, un iekšēji pasmaidīja, iztēlojoties Ņūta reakciju uz šādu lūgumu.

-    Tom? Terēza ievaicājās.

Tomass atjēdzās, ka sastindzis blenž tukšumā. Vai, pie­dod! Ko?

Meitenes rokas pazuda atpakaļ tumsā. Tomass spēja sa­skatīt tikai viņas acis un bālās sejas aprises. Es nezinu, vai es to izturēšu visu nakti cietumā.

Tomasu pārņēma neaprakstāmas skumjas. Viņš apsvēra iespēju nozagt Ņūta atslēgas un palīdzēt Terēzai izbēgt, bet tā bija smieklīga ideja. Viņai nāksies samierināties un paciest. Tomass ielūkojās meitenes spulgajās acīs. Vismaz labi, ka neiestāsies pilnīga tumsa. Izskatās, ka tagad divdesmit četras stundas dienā pie mums būs krēsla.

-     Mjā… Terēza palūkojās pāri Tomasa plecam uz Mā­jokli, tad atkal pievērsa acis viņam. Es jau esmu liela mei­tene. Izturēšu.

Tomass jutās drausmīgi, atstājot Terēžu vienu, bet zināja, ka viņam nav izvēles. Es raudzīšu, lai tevi atbrīvo uzreiz no rīta, labi?

Terēza pasmaidīja, nedaudz uzlabojot viņa garastāvokli.

-    Apsoli?

-     Apsolu. Tomass pieklauvēja pie deniņiem. Ja tev pietrūkst sabiedrības, vari runāt ar mani te, cik uziet… Nezi­nu, kā tev tas sanāk, bet es pacentīšos atbildēt. Tomass jau bija pieņēmis domu par abu telepātisko saikni un pat vēlējās to izpētīt tuvāk. Viņam atlika tikai iemācīties atbildēt, lai sa­ziņa kļūtu abpusēja.

Gan jau iemācīsies, Terēza atsaucās viņa domās.

-    Cerams.

Tomass stāvēja uz vietas, galīgi nevēlēdamies iet prom.

-    Labāk ej, viņa teica. Negribu, lai tava traģiskā nāve ir uz manas sirdsapziņas.

Tomasam izdevās izmocīt kaut ko līdzīgu smaidam.

-     Labi. Līdz rītam.

Viņš steigšus devās atpakaļ uz Mājokli, kamēr vēl nebija pārdomājis. Ņūts tieši tobrīd dzina iekšā pēdējos klajumniekus pa parādes durvīm, skubinādams tos kā noklīdušus cālē­nus, Tomass sekoja pārējiem. Pēdējais iegāja Ņūts un aizvēra aiz sevis durvis.

Tieši pirms tās noklaudzēja, Tomass sadzirdēja pirmos spokainos bēdnešu vaidus nākam no Labirinta dzīlēm.

Nakts bija sākusies.

38. NODAĻA

r

Parasti lielākā daļa klajumnieku nakšņoja laukā, tāpēc satilpināt visus Mājokli nebija viegls uzdevums. Uzraugi centās ieviest kārtību, sadalot zēnus pa dažādām istabām un izsnie­dzot tiem segas un spilvenus. Par spīti burzmai un šaurības radītajam haosam visa darbošanās noritēja draudīgā klusu­mā, tā, it kā neviens nevēlētos lieki pievērst sev uzmanību.

Kad rosība bija norimusi, Tomass atradās Mājokļa otrajā stāvā, vienā istabā ar Ņūtu, Albiju un Minjo, un viņi beidzot varēja turpināt pagalmā iesākto sarunu. Albijs ar Ņūtu sēdēja uz telpā vienīgās gultas malas, Tomass un Minjo krēslos blakus viņiem. Istabā nebija citu mēbeļu, vienīgi šķībs skapī­tis un mazs galdiņš. Uz tā stāvēja ieslēgta lampa. Gaismekļa vārā gaisma tikai nedaudz kliedēja pelēko tumsu, kas no ār­puses spiedās cauri logam un solīja drīzas nepatikšanas.

Es nekad vēl neesmu bijis tik tuvu tam, lai atmestu vi­sam ar roku, ierunājās Ņūts, nospļautos un mestos bēdneša apskāvienos. Piegādes beigušās, debesis pelēkas, sienas vairs neaizveras. Bet mēs tomēr nedrīkstam padoties, un visi to zinām. Tie mērgļi, kas mūs šurp atsūtīja, acīmredzot grib vai nu nogalināt, vai paskubināt mūs. Tā vai citādi, mums tagad jāplēš pakaļas vēl vairāk, ja vēlamies izdzīvot.

Tomass piekrītoši pamāja, bet neko neteica. Viņš bija vie­nisprātis ar Ņūtu, taču konkrētu ideju, kā rīkoties, zēnam ne­bija. Ja vien izdotos izdzīvot līdz rītam, varbūt viņi abi kopā ar Terēžu kaut ko izdomātu.

Tomass palūkojās uz Albiju: tas blenza grīdā un šķita ap­maldījies depresīvās pārdomās. Vadoņa seja bija drūma un nogurusi, acis blāvas un iekritušas dobumos. Spriežot pēc tā, ka zēns bija mainījies, Pārvēršana uzskatāmi attaisnoja savu nosaukumu.

Albij? Ņūts ievaicājas. Tev nav nekas sakāms?

Albijs pacēla galvu, izskatoties izbrīnīts, ka telpā bez viņa ir vēl kāds. Ko? Ā… Jā. Labi. Jūs taču paši zināt, kas notiek naktīs. Tas vien, ka mūsu superzaļknābim vienreiz izdevās izdzīvot, nenozīmē, ka arī mums pārējiem paveiksies tāpat.

Tomass paskatījās uz Minjo un zīmīgi pabolīja acis tik ļoti viņam bija apnikusi Albija attieksme.

Ja Minjo jutās līdzīgi, tad viņš veiksmīgi to slēpa. Es piekrītu Tomasam un Ņūtam. Mums jābeidz īdēt un žēlot sevi. Uzraugs saberzēja rokas un paliecās uz priekšu savā krēslā. Rīt no rīta norīkosim speciālas vienības, kuru vie­nīgais uzdevums būs augu dienu pētīt kartes, kamēr skrējēji atrodas laukā Labirintā. Bet mēs paši piebāzīsim pilnas mu­gursomas, lai varētu palikt tur vairākas dienas.

-     Ko? Albijs pārvaicāja. Viņa balsī beidzot parādījās kaut kāda dzīvība. Kā to saprast dienas?

-     Tā arī saprast. Ja saulrieta vairs nav un vārti stāv vaļā visu diennakti, atgriezties Klajumā tāpat nav lielas jēgas. Pie­nācis laiks palikt ārā un noskaidrot, vai kaut kas neatveras brīdī, kad sienas pārvietojas. Ja tās vēl pārvietosies.