Labirinta gūstā

-   Nu nē, Albijs iebilda. Mēs vēl arvien varam patverties Mājoklī, un, ja ar to nepietiek, paliek vēl Karšu telpa un Tuptūzis. Velns parāvis, mēs taču nevaram prasīt no cilvēkiem, lai tie dotos drošā nāvē! Kurš gan uz ko tādu parakstītos?

-    Es, atbildēja Minjo. Un Tomass.

Visi reizē paskatījās uz Tomasu; viņš tikai pamāja ar gal­vu. Lai gan Labirints zēnu biedēja ne mazāk kā pārējos, viņš vēlējās to izpētīt pa īstam izpētīt, jau kopš pirmās reizes, kad par to uzzināja.

-     Es arī, ja būs nepieciešams, pievienojās Ņūts, pār­steigdams Tomasu; lai gan vecākais zēns nekad par to neru­nāja, klibā kāja bija pastāvīgs atgādinājums tam, ka ar viņu Labirintā noticis kaut kas briesmīgs. Es nešaubos, ka arī pārējie skrējēji piekristu.

-    Tu ar savu švako kāju? Albijs, asi iesmiedamies, vaicāja.

Ņūts sarauca pieri un nodūra acis. Nu, man nav tiesību

prasīt no citiem to, ko neesmu gatavs darīt pats.

Albijs iesēdās dziļāk gultā un iecēla tajā kājas. Labi, vienalga. Dari, kā tev tīk.

-    Kā man tīk? Ņūts pārvaicāja un pieslējās stāvus. Kas ar tevi notiek, vecīt? Tu gribi teikt, ka mums ir izvēle? Ta­vuprāt, mums vajadzētu vienkārši sēdēt uz vietas un gaidīt, kamēr bēdneši atnāks un izrūnīs mūs?

Tomasam gribējās pielēkt kājās un uzgavilēt viņš bija pārliecināts, ka Ņūta vārdi kliedēs Albija apātiju.

Bet izskatījās, ka klajumnieku vadoni tie neietekmēja ne mazākajā mērā. Katrā ziņā tas skan labāk nekā brīvprātīgi mesties to ķetnās.

Ņūts atkal apsēdās. Albij, sāc taču domāt ar galvu.

Lai cik nepatīkami to būtu atzīt, Tomass saprata: lai kaut ko panāktu, Albija atbalsts viņiem ir nepieciešams. Vadonis tomēr bija autoritāte pārējo klajumnieku acīs.

Visbeidzot Albijs smagi nopūtās un paskatījās uz visiem klātesošajiem pēc kārtas. Veči, jūs taču redzat, ka ar mani ir galīgā pakaļā. Nopietni… Piedodiet, bet es vairs nevaru būt jūsu vadonis.

Tomass aizturēja elpu, nespēdams noticēt tikko dzirdē­tajam.

-    Velns pa… Ņūts iesāka.

-     Nē! Albijs iesaucās. Viņa sejas izteiksme pauda sa­mierināšanos un padevību. Ne jau tā es to domāju. Es ne­saku, ka mums jāmaina hierarhija un viss pārējais klunkšķis. Es tikai domāju… ka man jāļauj jums pieņemt lēmumus. Es vairs neuzticos pats sev. Tāpēc… jā, es piekrītu darīt visu, kas nepieciešams.

Gan Minjo, gan Ņūts izskatījās tikpat pārsteigti, cik To­mass.

-   Ē… nu labi, Ņūts lēnām novilka, neizklausīdamies pā­rāk pārliecināts. Mēs visu nokārtosim, apsolu. Pats redzēsi.

-      Jā, Albijs nomurmināja. Pēc ilgāka klusuma brīža viņš pēkšņi ierunājās, balsī bija saklausāms kādreizējais en­tuziasms. Klau, es zinu! Norīkojiet mani par galveno pie kartēm. Es likšu klajumniekiem pētīt tās līdz nelabumam, kamēr nebūsim kaut ko atraduši.

-     Man tas der, teica Minjo. Arī Tomass gribēja paust savu piekrišanu, bet nezināja, vai tas būtu vietā.

Albijs nolaida kājas atpakaļ uz grīdas un iztaisnoja mu­guru. Vispār jau tā bija stulba doma pa nakti palikt tepat. Mums vajadzētu būt Karšu telpā un strādāt.

Minjo paraustīja plecus. Tev droši vien taisnība.

-    Labi… tad es iešu, Albijs apņēmīgi noteica. Tūlīt pat.

Ņūts papurināja galvu. Izbeidz, Albij. Mēs taču jau dzir­dējām tos sasodītos bēdnešu vaidus. Labāk pagaidīt līdz rītam.

Albijs noliecās uz priekšu un atbalstīja elkoņus pret ceļ­galiem. Klau, jūs taču paši visu laiku sakāt, ka mums jārīko­jas. Nesāciet protestēt tad, kad es beidzot kaut kam piekrītu. Ja esmu to apņēmies, tad man tas jādara un jācenšas atkal kļūt tādam kā agrāk. Man vajag kaut ko, kam pievērst savas domas.

Tomass sajuta atvieglojumu. Viņš jau bija noguris no mūžīgajām nesaskaņām.

Albijs piecēlās kājās. Nopietni, man tas nāks par labu. Viņš sāka virzīties uz durvju pusi, it kā patiešām grasītos doties prom.

-     Tu taču nerunā nopietni! Ņūts teica. Tagad jau ir par vēlu iet laukā.

-    Es tik un tā iešu, tas ir izlemts, Albijs izvilka no kaba­tas atslēgu saišķi un kā zobodamies pažvadzināja to. Tomass nespēja noticēt vadoņa negaidītajai apņēmībai. Līdz rītam, švaļi.

Albijs pagriezās un izgāja laukā.

Bija savādi apzināties, ka jau kādu laiku iestājusies nakts un visam jau sen būtu jāslīgst tumsā, bet tā vietā apkārt valda tikai tā pati vienmuļā pelēkā dūmaka. Tas izsita no līdzsvara Tomasa iekšējo pulksteni, miegs, kas ar katru brīdi aizvien vairāk mācās virsū, šķita kaut kas pretdabisks. Laiks mokoši vilkās, un šķita, ka nākamā diena tā arī nekad nepienāks.

Arī pārējie klajumnieki bija iekārtojušies uz gulētieša­nu, bet miegs bija kaut kas tāls un nesasniedzams. Neviens neko daudz nerunāja un kopējais noskaņojums Mājoklī bija drūms un nomākts. Dzirdēt varēja tikai klusu čabināšanos un atsevišķus čukstus.

Tomass ar varu centās sevi iemidzināt, apzinoties, ka tā laiks paies ātrāk, bet pēc divu stundu nemierīgas grozīša­nās viņam tas tā arī neizdevās. Zēns gulēja uz biezas zemē izklātas segas kādā no otrā stāva telpām. Blakus viņam gan­drīz sānu pie sāna atdusējās citi klajumnieki. Vieta vienīgajā gultā bija tikusi Ņūtam.