Labirinta gūstā

Tomass bija daudz prātojis par metāla plāksnē iegravēta­jiem vārdiem, kurus pirmajā skriešanas dienā bija izlasījis La­birintā uz sienas: Vadošā epidemioloģiskā laboratorija. Nāves sektors. Viņš zināja, ka Ņūts bija vienīgais, kas varētu viņam noticēt. Es domāju… es domāju, ka mēs visi piedalāmies kaut kādā dīvainā eksperimentā, varbūt pat sacensībās uz dzīvību un nāvi. Bet tam visam kaut kā ir jābeidzas. Mēs nevaram pa­likt uz vietas mūžīgi. Tie, kas mūs atsūtīja šurp, ir ieinteresēti, lai eksperiments beigtos. Viņiem ir nepieciešami rezultāti. Tomass sajuta atvieglojumu, beidzot kādam to izstāstījis.

Ņūts saberzēja acis. Un tam būtu jāpārliecina mani, ka viss ir kārtībā? Ka meitene ir jāatbrīvo? Jo viņa te ieradās un pēkšņi mums visiem jācīnās uz dzīvību un nāvi?

-    Nē, tu nesaproti. Es nedomāju, ka Terēza ir vainojama tajā, ka mēs te esam. Viņa ir tikai marionete un atsūtīta mums kā līdzeklis vai pēdējais pavediens, kas palīdzētu atrast izeju no Labirinta. Tomass dziļi ievilka elpu. Man šķiet, ka arī mani atsūtīja tāpēc. Tas, ka viņa kaut kādā veidā izrai­sījusi Beigas, nenozīmē, ka viņa ir ļauna.

Ņūts pameta acis uz Tuptūža pusi. Zini, ko? Man tas šo­brīd ir pie vienas vietas. Viņa mierīgi var paciest vienu nakti cie­tumā es pat teiktu, ka viņa tur būs lielākā drošībā nekā mēs.

Tomass piekrita, pamanījis iespēju panākt kompromisu.

-     Labi. Tagad kaut kā pārlaidīsim nakti. Rīt, kad mums būs vesela diena drošībā, izdomāsim, ko ar viņu darīt. Izdo­māsim, ko darīt mums pašiem.

Ņūts nosprauslājās. Tomij, kas tev liek domāt, ka rīt­dien mēs izdomāsim kaut ko jaunu? Pagājuši jau divi gadi, saproti?

Tomass bija gandrīz pārliecināts, ka visas šīs izmaiņas ir kaut kas līdzīgs katalizatoram, pamudinājums pēdējam uzrāvienam pirms finiša taisnes. Jo tagad mums vairs nav izvē­les. Mēs būsim spiesti atrast risinājumu. Vairs nevaram dzī­vot tāpat kā līdz šim, dienu no dienas domādami, ka briesmas mums draud tikai tad, ja laikus neatgriežamies Klajumā.

Ņūts uz brīdi aizdomājās. Visapkārt nerimtīgi skraidelēja klajumnieki, veicot pēdējos sagatavošanās darbus.

-    Jārok dziļāk. Jāpaliek laukā, kad sienas pārvietojas.

-     Tieši tā! Tomass piekrita. Tieši to es ari vēlos ie­rosināt. Varbūt mēs varam ari aizbarikādēt vai uzspridzināt Bēdnešu caurumu. Iegūt vairāk laika, lai izpētītu Labirintu.

-     Albijs ir tas, kurš uzstāj uz viņas turēšanu aiz restēm. Ņūts pameta skatienu uz Mājokļa pusi. Viņš nav par jums abiem diez ko lielā sajūsmā. Bet tagad mums jāsaņemas un jācenšas izdzīvot līdz rītam.

Tomass piekrītoši pamāja ar galvu. Mēs varam uzveikt bēdnešus.

-     Esi to darījis jau agrāk, Herkules? Nemaz nepasmai­dot un pat negaidot atbildi, Ņūts aizsoļoja prom, skaļā balsī aicinot klajumniekus pabeigt iesāktos darbus un pulcēties Mājoklī.

Tomass bija apmierināts ar sarunas rezultātiem ne uz ko vairāk viņš arī nebija varējis cerēt. Zēns nolēma pasteigties un apraudzīt Terēžu, iekams vēl nebija par vēlu, un uzņēma kursu uz Tuptūža pusi. Tikmēr pārējie klajumnieki cits pēc cita plūda uz Mājokli, gandrīz visi ar aizņemtām rokām.

Tomass apstājās pie nelielās cietuma ēkas un aizturēja elpu.

-    Terēza? viņš ievaicājās cauri kameras tumšā loga restēm.

Meitenes seja parādījās loga otrā pusē tik negaidīti, ka pār­biedēja zēnu. No izbīļa viņš skaļi noelsās, bet nokaunējies ātri saņēma sevi rokās. Zini, tev ir talants uz cilvēku biedēšanu.

-    Cik mīļi, Terēza atbildēja. Paldies par komplimen­tu. Tumsā viņas zilās acis spīdēja kā kaķim.

-    Lūdzu, Tomass atteica, ignorēdams sarkasmu meite­nes balsī. Klau, es te tā domāju… viņš uz brīdi apklusa, lai apkopotu domas.

-    Atšķirībā no tā stulbeņa Albija, Terēza atburkšķēja.

Tomass nevarēja nepiekrist, bet bija nācis teikt kaut ko

citu: No šīs vietas noteikti ir jābūt kādai izejai mums tikai jāsaņemas, jāsarauj, jāpaliek Labirintā ilgāk. Tam, ko tu uz­rakstīji sev uz rokas, un tam, ko teici par kodu, taču kaut ko vajadzētu nozīmēt.

Kā gan citādi? Viņš vēl nebija gatavs atteikties no cerības.

-    Jā, es domāju par to pašu. Bet, klau, vai tu nevari mani dabūt laukā no šejienes? Logā parādījās meitenes rokas, vi­ņas baltie pirksti no iekšpuses apvijās restēm. Tomass tūlīt sajuta muļķīgu vēlmi tiem pieskarties.

-    Ņūts teica, ka varbūt rīt. Viņš priecājās, ka spējis pa­nākt vismaz tik daudz pretimnākšanas. Bet pa nakti tev nāksies palikt tepat. Ļoti iespējams, ka šī ir visdrošākā vieta Klajumā.

-    Paldies tev, ka parunāji ar viņu. Gulēt uz aukstas betona grīdas būs interesanta pieredze. Terēza pameta ar īkšķi pāri plecam. No otras puses, bēdneši diez vai spēs iespraukties caur šo logu, tāpēc man nav par ko uztraukties, vai ne?

Tomass samulsa viņš neatcerējās, ka būtu stāstījis mei­tenei par bēdnešiem. Terēza, vai tu droši zini, ka esi aizmir­susi visu?

Viņa mirkli padomāja. Jocīgi… acīmredzot kaut ko to­mēr atceros. Bet varbūt es dzirdēju, ko man apkārt runāja citi, kamēr biju komā.