Labirinta gūstā

Brīdī, kad Tomass vēlējās, lai meitene viņam kaut ko pa­teiktu, durvis uz gaiteni pēkšņi atsprāga vaļā. Vairāki zēni pārsteigumā iekliedzās viņi bija gaidījuši uzbrukumu no loga puses, nevis no aizmugures. Tomass pagriezās, cerē­dams, ka ieraudzīs nobijušos Čaku vai Albiju, kuram mai­nījušies plāni. Taču, pamanījis durvju ailā vīdošo stāvu, zēns sastinga kā pārakmeņojies.

Tas bija Gallijs.

39. NODAĻA

r

Gallija acīs liesmoja ārprāts, drēbes bija saplēstas un ne­tīras. Zēns paspēra soli pāri slieksnim un, smagi elsodams, nokrita uz ceļiem. Viņa acis šaudījās no viena istabas kakta uz citu kā trakam sunim, kas meklē, kam iekost. Neviens ne­teica ne vārda. īt kā ne tikai Tomasam, bet arī pārējiem tobrīd šķistu, ka Gallijs ir tikai viņu iztēles auglis.

Tie jūs nogalinās! zēns iebrēcās, siekalām šķīstot uz visām pusēm. Katru nakti pa vienam, līdz jūs visi būsiet pagalam!

Tomass mēmi noraudzījās, kā Gallijs pieraušas kājās un, pieklibodams ar labo kāju, sāk streipuļot uz priekšu. Neviens no telpā esošajiem nepakustināja ne muskuli, visi tikai ska­tījās, acīmredzami pārāk apstulbuši, lai kaut ko iesāktu. Pat Ņūts stāvēja ar ieplestu muti. Negaidītais viesis Tomasu bie­dēja gandrīz vairāk par bēdnesi, kas glūnēja aiz loga.

Gallijs apstājās divu soļu attālumā no Tomasa un Ņūta un ar asiņainu pirkstu norādīja uz Tomasu. Tu! viņš ieķērcās tik histēriski, ka balss vairs nelikās komiska, bet šausminoša. Tu esi vainīgs pie visa! Gallijs bez brīdinājuma atvēzēja kreiso roku un, savilcis plaukstu dūrē, iegāza Tomasam pa ausi. Tomass iekliedzās, vairāk no pārsteiguma nekā sāpēm, un sabruka uz grīdas, bet acumirkli uztrausās kājās.

Ņūts beidzot attapās un spēcīgi pagrūda Galliju. Tas at­muguriski aiztenterēja pāri istabai un ietriecās galdiņā, kas atradās blakus logam. Uz tā stāvošā lampa nokrita un sašķīda pret grīdu. Tomass gaidīja pretuzbrukumu, bet Gallijs tikai izslējās un pārlaida telpai neprāta pilnu skatienu.

No Labirinta nav izejas, viņš ierunājās, tagad jau klusā un atsvešinātā, spokainā balsī. Stulbie švaļi, jūs visi mirsiet… Bēdneši jūs nogalinās… katru nakti pa vienam, līdz viss būs beidzies… Es… Tā būs labāk… Gallijs nodūra acis grīdā. Katru nakti nogalinās tikai vienu… tie viņu stulbie Mainīgie…

Tomass izbrīnā klausījās, cenšoties apspiest bailes un ie­gaumēt visu, ko runāja aptrakušais zēns.

Ņūts paspēra soli uz priekšu. Gallij, aizver muti tur ārā aiz loga ir bēdnesis. Vienkārši apsēdies un paklusē var­būt tas liks mūs mierā.

Gallijs paskatījās uz Ņūtu un saviebās. Tu neko nesa­proti, Ņūt. Tu esi pārāk stulbs, lai saprastu, un vienmēr tāds esi bijis. No Labirinta nav izejas. Nav nekādu iespēju izglāb­ties. Jūs visus nogalinās, citu pēc cita visus!

Izkliedzis pēdējo vārdu, Gallijs metās pie loga un kā me­žonīgs dzīvnieks, kas cenšas izlauzties no krātiņa, sāka plēst nost tam priekšā aiznaglotos dēļus. Pirms Tomass vai kāds cits spēja noreaģēt, Gallijs jau bija atrāvis vienu dēli un ar troksni nometa to uz grīdas.

-    Beidz! Ņūts iesaucās un metās uz priekšu. Tomass de­vās viņam palīgā, vēl aizvien nespēdams noticēt notiekošajam.

Kad Ņūts piesteidzās pie Gallija, tas jau bija atlauzis vaļā otru dēli. Satvēris to ar abām rokām, viņš iezvēla pa galvu Ņūtam, kurš no sitiena atmuguriski ielidoja gultā, nošļakstīdams palagu ar asinīm. Tomass sastinga un sagatavojās kautiņam.

-    Gallij! viņš iekliedzās. Ko tu dari?!

Gallijs nospļāvās uz grīdas, elsodams kā noskrējies suns. Aizver savu smirdīgo muti, Tomas. Klusē! Es visu par tevi zinu, bet nu jau man ir vienalga. Es daru to, kas man jādara.

Tomasam šķita, ka viņa kājas ir ieaugušas grīdā. Gallija vārdu apstulbināts, viņš nolūkojās, kā neprātis atrauj pēdējo logam priekšā pienagloto dēli. Tiklīdz tas atsitās pret grīdu, loga rūts izsprāga uz iekšu kā saniknots stikla lapseņu spiets. Tomass aizsedza seju ar rokām, nokrita uz grīdas un, ķepu­rojoties ar visām četrām, centās tikt pēc iespējas tālāk prom no loga. Kad viņa pakausis atdūrās pret gultas kājgali, zēns saņēma dūšu un pacēla acis, sagatavojies ļaunākajam.

Bēdneša uzblīdušais, pulsējošais ķermenis bija līdz pu­sei izspraucies cauri sašķaidītā loga rāmim. Tas klabināja un snaikstīja savus metāliskos taustekļus uz visām pusēm. To­mass izbīlī gandrīz nepamanīja, ka pārējie zēni jau paspējuši izbēgt gaitenī visi, izņemot Galliju un Ņūtu, kurš bija zau­dējis samaņu.

Viens no bēdneša garākajiem taustekļiem draudīgi tuvo­jās nekustīgajam ķermenim gultā.

Ar šo skatu pietika, lai Tomass pārvarētu bailes. Viņš pietrausās kājās, lūkodamies apkārt pēc kāda ieroča. Taču uz grīdas mētājās tikai naži ar tiem neko daudz nevarēja ie­sākt. Viņu pārņēma neaprakstāma panika.

Te pēkšņi atkal ierunājās Gallijs, un bēdnesis atvilka savu taustekli, it kā tas būtu tam nepieciešams, lai klausītos un no­vērotu telpā notiekošo. Tikmēr tā rumpis turpināja grozīties un trīņāties, cenzdamies iespiesties istabā.