Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Bet vilcējtrollis nevis paātrināja gaitu, bet apstājās pavisam un nolaida koka balstus uz zemes. Profesors atgāzās atpakaļ, atslējās pret sānu šķērskoku un nikni vērsās pie vilcējtroļļa.

-     Ko tas nozīmē?! viņš auroja.

-     Tik tālu es eju, skanēja atbilde.

Profesors paskatījās apkārt un pārsteigts redzēja, ka viņi atrodas pie Akmeņu dārzu malas. Un ne priekšlai­cīgi, viņš norūca. Bet man ar tevi darīšanas vēl nav galā. Man vajag, lai tu mani ievestu pašos dārzos.

Vilcējtrollis papurināja galvu.

-    Vai tu dzirdēji mani? profesors noprasīja.

Šļūkādams kājas pa zemi, vilcējtrollis novērsās. Es tālāk neiešu ne soli, viņš stingri teica. Es jau esmu atvedis jūs tālāk, nekā man patīk nākt. Viņš nodrebinājās. Nevaru ciest šo vietu. Ta man uzdzen drebuļus, tik tiešām.

-             Skaidrs, profesors strupi teica. Viņš izkāpa no ratiņiem un izlīdzināja savu mantiju. Tu gaidīsi mani šeit! — viņš pavēlēja.

-Jā, bet… vilcējtrollis činkstēja.

-            Jo sliktāk tev pašam, ja negaidīsi, profesors viņu brīdināja. Ja tu nebūsi te, kad atgriezīšos, es parūpē­šos, lai tu vairs nestumtu nevienus ratiņus, kamēr vien būsi dzīvs.

Vilcējtrollis bažīgi atskatījās pār plecu. Labi, viņš beidzot sacīja. Bet… mēģiniet nebūt prom pārāk ilgi.

Profesors pārlaida acis pār drūmo, akmeņaino ainavu un, jaušot ļaunu, nodrebinājās. Tici man, viņš nomur­mināja, es būšu atpakaļ, cik ātri vien iespējams.

Aptinis tērpu cieši ap sevi un uzlicis kapuci, profesors devās ceļā. Kājas ķērās un pinās; koka zizlis klaudzēja blakus. Viņš jutās noguris un aizvien vairāk neomulīgi. Akmeņu dārzi, kas stenēja un čīkstēja visapkārt, pēkšņi šķita mulsinoši milzīgi un izredzes atrast nokritušo zvaigzni nožēlojami mazas.

Kur lai viņš mēģina vispirms? Ko īsti viņam vajadzētu meklēt?

Skatīdamies apkārt, kamēr mēness kļuva te spožāks, te blāvāks, mākoņiem slīdot tam garām, profesors uz mirkli pamanīja spārnu plivināšanu tālu priekšā. Sirds viņam pārmeta kūleni. Mežonīgie putni, kas mitinājās Akmeņu dārzos, bija gan neparedzami, gan bīstami, un, dzirdot, kā viņu skarbā ķērkšana pildīja gaisu, viņš jau gribēja doties pretējā virzienā, bet tad viņam prātā ienāca šausmīga doma.

-     Ta kā tieši Kraans paziņoja man par krītošo zvaig­zni, viņš teica pats sev, tad ir liela iespēja, ka tie lidinās ap nokritušo zvaigzni. Ak vai, viņš nopūtās. Esi tagad drosmīgs. Neizrādi bailes, vai arī tie uzreiz metīsies tev virsū.

Kad mēness norietēja aiz apvāršņa, temperatūra krasi pazeminājās. Migla, kas cēlās no zemes, virpuļoja ap profesora šļūcošajām kājām un klaudzošo zizli.

-     Debesis, sargājiet mani, viņš nomurmināja trīcošā balsī, balto kraukļu spalgajai kliegšanai pieņemoties skaļumā.

Vadīdamies vienīgi pēc nemitīgā skarbā trokšņa, ko sacēla putni, viņš klupdams gāja pa nelīdzeno zemi, miglas dēļ būdams pa pusei akls.

Pēkšņi no miglainajām ēnām viņam priekšā pavīdēja augsta akmeņu grēda. Viņš apstājās. Pusducis lielo, balto kraukļu bija uzmetušies uz augšējā bluķa, ķildo­damies par vietu. Citi tvērās pie malām. Ducis citu visi masīvi eksemplāri -, spārnus izpletuši, lēkšoja uz zemes dīvainā bezsvara dejā. Tie kaut ko apsargāja, tik daudz bija skaidrs:

Profesors spēra soli tuvāk. Sirds viņam dauzījās ne vien aiz bailēm, bet arī aiz satraukuma. Lai kam bal­tie kraukļi pulcējās apkārt, tas vēl aizvien spīdēja. Viņš spēra vēl vienu soli. Un vēl vienu…

-       Krāāāāā! baltie kraukli nikni ķērca, kad vinu

uzmanību piesaistīja traucētājs.

Tie, no grēdas, savicināja spārnus un, spalgi kliegdami, pacēlās gaisā. Tie, kas bija uz zemes, lēca uz priekšu un uzbruka viņam ar pavērtiem knābjiem un mežonīgiem nagiem. Tie bija dusmīgi un izsalkuši.

-     V… vai jūs mani nepazīstat? profesors iekliedzās. Viņš turēja priekšā augstā posteņa smago zelta zīmogu, kas ķēdē karājās viņam kaklā. Tas esmu es, Visaug­stākais Akadēms, kas rūpējas, lai jūs tiktu pabaroti, kas…

Viņš apklusa. Putni viņa vārdiem nepievērsa nekādu uzmanību. Tie tagad atradās viņam visapkārt mežonīgi plandošā aplī, sākot pārbaudīt viņa spēkus. Noturēt tos pa gabalu bija bezcerīgs uzdevums. Pat tikmēr, kamēr profesors ar savu smago koka zizli gaiņāja projām tos, kas atradās viņam priekšā, pārējie nikni kampa viņu no mugurpuses.

-      Kraan! viņš ieaurojās. Skaidrs, ka vecais draugs neļautu viņam nodarīt ko ļaunu. KRAAN!

Virs galvas atskanēja spārnu vēzieni, un lielākais un no visiem spēcīgākais baltais krauklis pa spirāli nolaidās no debesīm. Ta nagi zalgoja. Ta knābis spīdēja. Tas bija Kraans. Atstreipuļojis atpakaļ, profesors redzēja, kā tas nosēdās uz muguras vienam no uzbrucējiem un iegrūda knābi tam kaklā. Skaļš kliedziens atbalsojās pa Akmeņu dārziem. Pa baltajām spalvām notecēja asinis.

-     KRAĀAA! Kraans draudīgi ieķērcās.

Pārējie baltie kraukļi atkāpās.

-      Te bīstami, Kraans noķērca, pagriezdamies, lai nikni ieknābtu putnam, kas bija uzdrošinājies pienākt par tuvu.

-     Krītošā zvaigzne… profesors stomījās.