Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

-      Krītošā zvaigzne, Kraans piesmacis apstiprināja, pagriezās un rādīja ceļu cauri saīgušo balto kraukļu baram. Profesors viņam sekoja, vēl joprojām satraukts. Ja kolonija apvienotos, kopā tie varētu pārspēt savu vadoni vienā mirklī.

Tuvojoties mirdzošajam priekšmetam, profesors vērās lejup cauri biezajai miglai. Viņš drebēja, tik tikko uzdrīk­stēdamies noticēt tam, ko redzēja. Droši vien tā bija viņa iztēle. Vai gaismas un ēnu rotaļa. Viņa pirksti apstipri­nāja, ko acis jau bija pateikušas. Ta nebija nokritusi zvaig­zne. Nekāda uguns lode. Nekāds mirdzošs akmens.

Tas bija debesu pirāta ķermenis, kas gulēja viņa priekšā ar novērstu seju un spīdēja no galvas līdz kājām kā liesmojoša lāpa.

-      Es zināju, es nebiju iedomājies, ka redzu debesu kuģi, viņš nomurmināja. Tas droši vien ir eksplodē­jis. Un krītošās zvaigznes, ko es redzēju, tās astoņas gais­mas lodes… Viņš atskatījās uz spīdošo debesu pirātu. Vai tie varētu būt apkalpes locekļi?

Balto kraukļu ķērkšana kļuva skaļāka nekā jebkad agrāk. Tagad profesors saprata, kāpēc tie bija sargājuši savu atradumu ar tādu nenovīdību un kāpēc viņa iera­šanās bija sacēlusi tādu niknumu. Viņiem debesu pirāts, kas bija iekritis viņu vidū, bija maltīte par brīvu mal­tīte par brīvu, ko Kraans un šis mantijā tērptais uzmācī­gais tips neļāva tiem izbaudīt.

Viņš paliecās uz priekšu un satvēra debesu pirātu aiz pleca. To darot, pirksti skāra kaut ko tik asu kā adatas. Viņš atliecās un papētīja ciešāk.

-     Aunradža āda, viņš domīgi novilka. Viņš ievēroja debesu pirāta ķermeņa uzbūvi, viņa jaunību un biezos, savēlušos matus. Šoreiz, satverot tā plecu, profesors to darīja uzmanīgāk. Viņš apvēla to apkārt un ieskatījās tam sejā.

-      Tu! viņš noelsās. Ķermenis pulsēja, izstarodams spīdošu mirdzumu. Ak, Zarēn, kas ar tevi ir noticis? Ko tu esi izdarījis?

Viņiem visapkārt baltie kraukļi spalgi kliedza un klai­gāja, drosmīgākie no tiem palēca uz priekšu, lai ieknābtu Zarēnam kājās ar saviem nežēlīgajiem knābjiem.

-     Zarēn! profesors izmisīgi sauca. Bezbailīgais, jau­nais debesu pirātu kapteinis vēl bija dzīvs, bet strauji zaudēja spēkus. Zarēn, mosties. Es tevi aizvedīšu atpa­kaļ uz Sanktafraksu. Zarēn! Tu negribi manī klausīties. Ak nē! "Es esmu debesu pirātu kapteinis," tu man teici. "Kā mans tēvs un kā viņa tēvs pirms viņa," tu teici. "Tas ir asinīs." Un paskat, pie kā tas tevi ir novedis! Ja vien tavs tēvs Kvintinijs Verdžinikss tagad varētu tevi redzēt…

Atskanot tēva vārdam, Zarēns sakustējās. Profesors pasmaidīja. Baltie kraukļi, aiz niknuma ķērkdami, palēca atpakaļ.

Zarēna plakstiņi nodre­bēja. Profesors satraukts vēroja šo kustību.

-              Vai varbūt man vaja­dzētu saukt viņu otrajā vār­dā. Visvairāk bijātā un cie­nītā debesu pirātu kapteiņa vārdā, kāds jebkad kuģojis debesīs. Mākoņu Vilks…

Zarēna acis atsprāga vaļā. Tēvs, viņš teica.

-     Nē, Zarēn, profesors maigi iebilda, tēvs ne. Tas esmu es, Tumsas profesors.

Bet acīs nebija ne miņas no pazīšanas, tās skatījās apkārt uz labu laimi, neko neredzot. Zarēns arī vairāk neteica ne vārda. Sliktu jauzdams, profesors nodrebēja. Neņemot vērā dīvaino mirdzumu, ko izstaroja jaunā debesu pirāta ķermenis, tas šķita neskarts, tomēr viņa prāts skaidri bija cietis.

Kraukļi atkal pievirzījās tuvāk. Kraans knāba ziņkā­rīgākajiem putniem un vērsās pie profesora. Ej, tas teica. Paņem krītošo zvaigzni, tūlīt!

No uzstājības tā skarbajā balsī profesors zināja, ka Kraans daudz ilgāk vairs nevarēs noturēt pārējos bal­tos kraukļus pa gabalu. Cieši mēģinādams neievērot apjukušo mulsumu ieplestajās acīs, profesors pabalstīja Zarēnu zem padusēm un piecēla viņu kājās.

-     Tagad ej, viņš nomurmināja. Aiziet! Tu to vari.

Austrumos iegaismojās debesis, kad profesors klibo­dams gāja atpakaļ cauri Akmeņu dārziem, vienu roku aplicis Zarēnam ap pleciem un otrā turot savu zizli.

-     Ta ir braši, Zarēn, viņš iedrošinot sacīja. Tikai vēl mazliet tālāk.

PIEKTĀ NODALA kapuckvaps

-            Krītoša zvaigzne! Jaunākā apakškalpotāja vientuļā figūra, jauneklis ar izspūrušiem matiem, ģērbies nepie­mērotās drēbēs, vērās naktī. Cik neparasti, viņš nomurmināja.

Vētra bija pārgājusi, un akadēmiķi pameta savas dau­dzās slēptuves.

-            Kas mums te ir? jauneklim aiz muguras atskanēja vīpsnājoša balss. Apvienības biedra sīkulis dēls. Kāpēc tu neesi bibliotēkā, degunu iegrūdis rullī, Kapuckvap?

Balss piederēja garam māceklim, kas bija ģērbies ar kažokādu apšūtā tērpā, kādu valkāja visi no Mākoņu koledžas. Daži citi stāvēja aiz viņa, slaucīdami putekļus no drēbēm un smīkņādami.

-            Es domāju… jauneklis nomurmināja. Es domāju, ka es kaut ko redzēju, Voks.

-            Atstāj debesu vērošanu tiem no mums, kas ir kvalifi­cēti to darīt, Vokss dzēlīgi teica. Vai tev nav nevienas atejas, kas jāizsmeļ?

-               Es… es tikai gāju, Kapuckvaps sacīja, steigšus paceldams ruļļu saini. Viņš steidzās tālāk pa šķembu piebirušo celiņu.

-              Lejaspilsētas paklīdenis! viņu panāca Voksa balss.