Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Tikko piecpadsmit gadus vecs, Kapuckvaps izskatījās par mazu savam vecumam. Viņš piederēja pie zemāka­jiem Sanktafraksas sociālajā hierarhijā ateju izsmel­šana bija tikai viens no viņa uzdevumiem. Viņš bija pa rokai ikvienam, kam bija kāds kalpa darbs darāms: pildīt izsūtāmā zēna pienākumus pie dažādiem apakšprofesoriem, miglas sijātājiem un vējskārējiem, palīdzēt uzturēt lidojošās pilsētas nevainojamo un mirdzošo ārējo izskatu.

Tomēr Kapuckvaps sapņoja par ko labāku. Kad vien varēja, viņš meklēja patvērumu Sanktafraksas Lielajā bibliotēkā, kas tagad skumji bija pamesta novārtā, un iedziļinājās neskaitāmajos noputējušajos vecajos mizu ruļļos, kas tur tika glabāti.

Bibliotēka nebija moderna. Tai nepiemita ne Mākoņu koledžas vai Vēja akadēmijas valdzinājums, ne Gaismas un tumsas skolas vara un ietekme, bet tad arī Kapuc­kvaps nebija moderns. Viņa tēvs, drukns, valdonīgs, terorizējošs Apvienības vīrs, vārdā Ulbuss Pentefraksiss, bija ar naudu iedabūjis viņu Sanktafraksā.

"Tu nekad neiekļūsi Apvienībās, tu bailīgais, mazais mizas tārps," viņš bija teicis. "Varbūt tie uzpūtīgie laika

vērotāji tur augšā no tevis var kaut ko iztaisīt. Manos spēkos tas, protams, nav!"

Un tā viņš bija nodrošinājis apakškalpotāja vietu savam dēlam. Vispirms Kapuckvaps bija ārkārtīgi prie­cājies. Drīz vien viņam nācās atklāt, ka lidojošā pilsēta varēja būt tikpat skarba dzīvesvieta kā Lejaspilsētas ielas. Jo, lai gan Apvienības biedri nenoliedzami bija bagāti, Sanktafraksas akadēmiķi viņus vispārēji nicināja, un tie kalpotāji un mācekļi, kas ieeju lidojošajā pilsētā ieguva ar savu naudu, tika nicināti vēl jo vairāk.

Steigdamies pa majestātiskās lidojošās pilsētas pames­tajām avēnijām, Kapuckvaps apstājās, lai uztvertu katru greznuma detaļu, kas viņu apņēma: lieliskos torņus ar to minaretiem, kupoliem un smailēm, kas sārti mirdzēja lecošās saules gaismā, grezni rotātos akmens pīlārus, statujas un strūklakas, plašās kāpnes un izliektās ejas. Viņš zināja, ka nekad to nespēs uzņemt kā pašu par sevi saprotamu. Tas viss bija tik elegants. Tik bagātīgs. Tik dižens.

Kapuckvaps nopūtās. Skatīšanās augšup uz to visu lika viņam justies pat vēl mazākam nekā parasti. Viņš atminējās Voksa izteikto dzēlīgo piezīmi. "Lejaspilsētas paklīdenis!"

Vai viņš jebkad tiks pieņemts šajā lieliskajā pilsētā, viņš lauzīja galvu, vai arī viņš nekad nebūs nekas cits kā bailīgs, mazs mizas tārps?

Viens bija skaidrs. Viņš nekādā ziņā nevarēja atgriez­ties Lejaspilsētā. Tas troksnis, netīrība, sitieni un spē­rieni no tēva puses un vilšanās izteiksme mātes acīs, pirms viņa nomira. Dzīve Lejaspilsētā zēnu bija gandrīz vai pilnībā samalusi. Nē, lai nāk kas nākdams, Sankta­fraksa tagad bija viņa mājas. Tēvs maksāja krietnu naudu Mākoņu koledžai, lai viņu tur paturētu. Un

viņš, Kapuckvaps, izpelnīsies to augstprātīgo profesoru cieņu!

-     Esi drosmīgs, viņš nočukstēja pie sevis. Esi paš­apzinīgs.

Viņš pagriezās ap Ledus un sniega institūta stūri, kad izdzirdēja balsi no pacēlāja stacijas sev priekšā.

-     Līdz nāvei sadragāts ar priekšmetiem, kas krita no debesīm.

Kapuckvaps satrūkās, tad atkāpās ēnās. Drukns nokgoblins uz izvirzītās platformas sarunājās ar groza vil­cēju puisi.

-     Kas vēl būs? jautāja nokgoblina sarunu biedrs.

-      Es zinu, nokgoblins apgalvoja. Es ierados te augšā no Lejaspilsētas pirms minūtes. Esmu laimīgs, ka izglābies, palicis dzīvs, vari man ticēt. Es biju Asinsozola krodziņā, kad Māte Zirgastra vecā putnu sieva, kam pieder šī iestāde, ar troksni iebrāzās iekšā, stāstīdama, ka kādu debesu kuģi ķēris vētras pilnīgs niknums. Sadra­gāts druskās, tas ar nāvējošu palieku gabaliem nobira pār visu Lejaspilsētu. Acīmredzot lielais stūres atsvars iedragāja Apvienības Palātas griestus un saspieda trīs ievērojamus Apvienības vīrus.

-     Nevar būt! iesaucās viņa sarunu biedrs, kam acis bija platas asinskāras intereses dēļ.

-       Pie manas mātes dzīvības, nokgoblins aplieci­nāja. Viņš uz pirkstiem citu pēc cita uzskaitīja upurus. Vispirms Apvienības Galva, viņš teica. Simons vai Simeons kaut kāds tur. Tad kā viņu sauc Rokdaris no Tauvu pinēju Apvienības. Un tad… Viņš domīgi sarauca pieri. Ak jā. Kapteinis vienam no tiem Apvienī­bas patruļu kuģiem. Pentefraksiss. Ulbuss Pentefraksiss.

Kapuckvaps jutās tā, it kā viņu pašu ar pilnu svaru būtu trāpījis stūres atsvars. Viņa tēvs miris! Viņš nekādi nevarēja sērot par tik netīkama tēva zaudējumu, tomēr, apjaušot šīs ziņas šausmīgās sekas, viņš sāka elpot īsām, satrauktām elsām.

Kad kāds no Apvienības biedriem nomira, visu paņēma Apvienība. Pat šobrīd viņa tēva kādreizējie kolēģi kā izbadējušies baltie kraukļi, iespējams, vāca no ģimenes savrupmājas visu, kam vien tika klāt. Un kas lai viņus apturētu? Protams, ne jau viņa nīkulīgais vienīgais dēls Sanktafraksā.

-     Sanktafraksa! Kapuckvaps novaidējās, ar rokām saķēris galvu. Kas maksās par viņu nodevas? Mākoņu koledža izmetīs viņu atpakaļ Lejaspilsētas ielās, tiklīdz izsīks nauda. Viņš bija pagalam, pazudināts, derīgs vie­nīgi izbarošanai kraukļiem.