Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Sacēlās vējš un nesa uz mūsu pusi putekļu mākoni, kas nupat bija piesedzis nebūtņu bēgšanu. Tas tuvojās tik ātri, ka mēs nepaspējām nekādi reaģēt, - gaiss visapkārt svilpa un dzēla ādā, debesis satumsa. Atskanēja asas spārnu vēdas, jo imbrines mainīja veidolu un pacēlās gaisā virs smilšu mākoņiem. Mans tukš-pauris saguma uz ceļiem, nokāra galvu un ar divām brīvajām mēlēm piesedza seju. Tas bija pieradis pie pelnu vētrām - atšķirībā no maniem draugiem. Tumsā es dzirdēju viņu baiļpilno sasaukšanos.

- Palieciet, kur esat! - es iekliedzos. - Tas drīz pāries!

- Elpojiet caur krekliem! - uzsauca Emma.

Kad vētra sāka pierimt, es sadzirdēju tilta otrā pusē troksni, kas lika matiņiem uz kakla sacelties gaisā. Trīs baritona balsis tur vienojās dziesmā, kuras vārdus ritmiski pavadīja būkšķi un vaidi.

- Klau, kā klaudz veseri!

Blaukš!

- Klau, kā dzied naglas!

-Ak vai! Manas kājas!

- Kāds gods mums ir būvēt...

- Laidiet! Laidiet mani vaļā!

- ... siekstas un karātavas!

- Lūdzu, beidziet! Es padodos!

Kad gaiss beidzot noskaidrojās, es ieraudzīju Šāronu un viņa trīs dūšigos brālēnus, un katrs no viņiem vilka līdzi kādu pieveiktu nebūtni. - Visiem labrīt! - Šārons iesaucās. - Vai neesat kaut ko pazaudējuši?

Izslaucījuši no acīm pelnus, mani draugi ieraudzīja meistaru paveikto, un atskanēja gaviles.

- Šāron, jūs esat ģēnijs! - Emma skaļi pavēstīja.

Mums apkārt imbrīnes nolaidās uz zemes un atguva cilvēka veidolu. Kamēr kundzes aši apģērba zemē nomestās kleitas, mēs pieklājīgi nenovērsām skatienus no nebūtnēm.

Piepeši viens neģēlis izrāvās no sava sagūstītāja tvēriena un laidās lapās. Taču karātavu meistars nevis skrēja tam pakaļ, bet gan mierīgi izvēlējās no instrumentu jostas mazāko āmuriņu, nostājās stabilāk un meta to. Āmurs pāris reižu apgriezās gaisā un tiešā trāpījumā lidoja uz nebūtnes pauri, tomēr bēglis pieliecās un sabojāja ideālo trāpījumu. Nebūtne metās uz haotiski izsvaidīto atkritumu kaudzi ceļa malā. Tas jau grasījās nozust ejā starp divām noplukušām mājām, kad uz ceļa parādījās plaisa un nebūtni apņēma dzeltenas liesmu strēles.

Lai gan skats bija šaušalīgs, visi no prieka lēkāja un sauca urravas.

- Vai redzējāt? - Šārons sacīja. - Pati aiza grib no tiem atbrīvoties.

- Tas ir brīnišķīgi, bet kā būs ar Kolu?

- Es piekritu: nevienai mūsu uzvarai nebūs nekādas vērtības, ja mēs nenoķersim viņu, - teica Emma. - Vai ne, mis R?

Es pametu skatienu apkārt, bet mūsu imbrini nekur neredzēju. Ari Emma rūpīgi pārlūkoja mūsu pulciņu.

- Mis Peregrine? - viņa sauca, un meitenes balsi iezagās panika.

Es liku savam tukšpaurim izslieties, lai varētu saskatīt tālāk. - Vai kāds redz mis Peregrini? - es saucu. Nu jau viņu meklēja visi. Mani draugi pētīja debesis - ja nu imbrine joprojām lidinājās gaisā. Viņi pārbaudīja visas vietas uz zemes - ja nu mis Peregrine būtu jau nolaidusies, bet vēl nebūtu pārtapusi par cilvēku.

Un tad mūsu čalas pārtrauca spiedzīgs, līksms kliedziens aiz muguras.

- Bērni, beidziet meklēt! - Pirmajā bridi es nepazinu šo balsi. Tad tā atskanēja vēlreiz: - Dariet, kā lieku, un viņa necietīs!

Un tad es ieraudzīju no maza, apsviluša kociņa aizsega tieši aiz nebūtņu cietokšņa vārtiem iznirstam pazīstamu stāvu.

Kols. Kalsns vīrelis bez ieročiem rokās vai apsargiem pie sāniem. Viņa bālā seja bija savilkušies nedabiskā smaidā, bet acis piesedza milzīgas saulesbrilles ar izliektiem stikliem, padarot viņu līdzīgu kukainim. Kols bija uzposies apmetnī, uzlicis cepuri un izrotājies ar zeltlietām, pat apsējis kuplu zīda kaklautu. Viņš izskatījās nenormāli grezni, gluži kā prātu zaudējis ārsts no gotiskas šausmu filmas, kurš veicis pārmēru daudz eksperimentu pats ar sevi. Manuprāt, vājprāts bija skaidri redzams. Mēs visi zinājām, ka šis cilvēks ir spējīgs uz īstu ļaunumu, un tas atturēja mūs skriet un saplosīt viņu gabalos. Tādi ļaudis kā Kols nekad nav tik neaizsargāti, kā šķiet.

- Kur ir mis Peregrine? - es uzsaucu, un man aiz muguras atskanēja līdzīgu jautājumu koris no imbrīnēm un īpatņiem.

- Tieši tur, kur tai vieta, - Kols atbildēja. - Ģimenes lokā.

Cietoksnī Kolam aiz muguras pierima beidzamie putekli, un

es ieraudzīju Bentemu un mis Peregrīni, nu jau cilvēka veidolā, ciešajās Bentema lāča skavās. Lai gan imbrīnes acīs liesmoja naids, viņa saprata, ka nav vērts cīnīties ar Grimmu lāča asajiem nagiem un nepastāvīgo garastāvokli.

Šķita, ka mums lemts piedzīvot šo murgu vēl un vēl: mis Peregrine atkal bija nolaupīta, un šoreiz to bija izdarījis Bentems. Viņš stāvēja mazliet aiz lāča, nodūris galvu, it kā kaunētos skatīties mums acīs.

No īpatņu un imbrīņu puses atskanēja sašutuma pilni un dusmīgi kliedzieni. - Bentem! - es iekliedzos. - Laid viņu vaļā!

- Tu, nodevīgais nelieti! - Emma piebalsoja.