Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Visi īpatņi bezdibeņa mūsu krastā un narkomāni pretējā pusē sapulcējās kraujas malā un skatījās, kā nebūtnes krīt zemē. Veļoties caur sēra zaļo miglu, tie brēca un mētājās ar rokām, līdz - plunkš! - ievēlās verdošajā upē un pazuda.

Abos aizas krastos atskanēja gaviles, un kāda man pazīstama griezīga balss sacīja: - Tā viņiem arī vajag. Un vēl tik skopi ar dzeramnaudu...

To teica viena no tilta galvām, kura joprojām atradās pīķa galā. - Vai tad mamma jums nemācīja, ka nedrīkst peldēties tūlīt pēc ēšanas?! - piebalsoja otra. - JĀNOGAIDA DIVDESMIT MINŪTES!

Pēdējais nebūtne, kurš vēl bija palicis mūsu krastā, nometa šauteni un padodoties pacēla gaisā rokas, savukārt tie pieci, kuri bija tikuši pāri, veikli nozuda vēja saceltajā pelnu mākonī.

Mēs stāvējām un skatījāmies, kā ienaidnieki aiziet. Nu mēs vairs nevarējām viņus panākt.

- Nolādētā neveiksme! - Bentems iesaucās. - Pat tik maza nebūtņu saujiņa var sagādāt postu uz ilgiem gadiem.

- Es tev piekritu, brāl, kaut gan, godīgi sakot, nezināju, ka mūsu visu liktenis tev rūp kaut tik, cik melns aiz naga. - Pagriezušies mēs ieraudzījām tuvojamies mis Peregrīni. Viņa jau atkal bija cilvēka veidolā un atturīgi aplikusi ap pleciem šalli. Imbrine nenovērsa acis no Bentema, un sejā vīdēja skarba un nosodoša izteiksme.

- Sveika, Alma! Fantastiski, ka mēs atkal tiekamies! - Bentema balsī ieskanējās pārspīlēta jautrība. - Un man, protams, rūp... - Viņš neveikli iekāsējās. - Galu galā tieši manis dēļ jūs vairs nesēžat aiz restēm! Bērni, neklusējiet, pastāstiet!

- Bentema kungs mums daudz palīdzēja, - es atzinu, kaut gan, patiesību sakot, nevēlējos iesaistīties māsas un brāļa strīdā.

- Tādā gadījumā es tev visnotaļ pateicos! - mis Peregrine salti atcirta. - Es gādāšu, lai Imbriņu konference uzzinātu par tavu lomu šeit notiekošajā. Varbūt viņas uzskatīs, ka ir pamats atvieglot tev pienākošos sodu.

- Sodu? - Emma vērīgi ielūkojās Bentema sejā. - Kādu sodu?

Sirmā kunga lūpa notrīsēja. - Izsūtījums. Vai tiešām jūs domājat, ka es dzīvotu šajā bedrē, ja mani laipni gaidītu kaut kur citur? Mani apvainoja un netaisni notiesāja par...

- Slepenu norunu, - mis Peregrine pārtrauca brāli. - Par sadarbošanos ar ienaidnieku. Par nodevību pēc nodevības.

- Alma, es darbojos kā dubultaģents, lai no mūsu brāļa izvilinātu informāciju. Es tev to jau paskaidroju! - Bentems gaudās un pastiepa plaukstas uz priekšu kā ubags. - Tu zini, ka man ir pilnīgs pamats ienīst Džeku.

Mis Peregrine pacēla roku, lai apklusinātu brāli. Viņa bija dzirdējusi šo stāstu jau agrāk un nevēlējās to klausīties vēlreiz. - Pēdējais piliens, - imbrine sacīja man, - bija viņa nodevība pret jūsu vectēvu.

- Tas bija negadījums, - Bentems atkāpās, kā gaidot uzbrukumu.

- Un kas tad notika ar to sulu, ko tu viņam nosūci? - mis Peregrine uzstāja.

- To iešļircināja izmēģinājuma trusīšiem.

Mūsu imbrine papurināja galvu. - Mēs veicām tava eksperimenta arheoloģiju. Viņi saņēma aploka lopu dvēseles, un tas nozīmē tikai vienu - ka tu paturēji Eiba dvēseli pats sev!

- Cik absurds apgalvojums! - vīrietis iesaucās. - Vai to tu pateici padomei? Tad tāpēc es joprojām pūstu šeit, vai ne? - īsti nesapratu, vai Bentems patiesi ir pārsteigts vai tikai izliekas. - Es zināju, ka tu jūties apdraudēta mana intelekta un izcilo līdera īpašību dēļ. Bet iedomāties, ka tu safabricēsi tādus melus, lai dabūtu mani nost no ceļa... Vai zini, cik ilgus gadus esmu veltījis cīņai ar ambrozijas lietošanas radīto postu? Sasodīts, kam man tā nabaga cilvēka dvēsele?

- Tā paša iemesla dēļ, kāpēc mūsu brālis grib dabūt sev jauno Portmena kungu, - mis Peregrine atbildēja.

- Es pat nenolaidīšos tik zemu, lai noliegtu šos apvainojumus. Es tikai vēlos, lai šī aizspriedumu dūmaka izklīstu un tu varētu saskatīt patiesību: Alma, es esmu tavā pusē un vienmēr esmu bijis.

- Tu esi tajā pusē, kura tobrīd atbilst tavām interesēm.

Bentems nopūtās un uzlūkoja Emmu un mani ar nopērta

suņa skatienu. - Visu labu, mazie, man bija patiess prieks jūs iepazīt. Nu es došos mājās. Visu jūsu dvēseļu glābšana šim veca vīra ķermenim ir izrādījusies pamatīgs pārbaudījums. Bet es ceru, ka pienāks diena, kad jūsu direktore nāks pie prāta, un gan jau tad atkal tiksimies.

Bentems pielika pirkstus pie cepures, un lācis aiznesa viņu prom cauri pūlim un pāri laukumam uz torņa pusi.

- Cik lēts teātris! - es nomurmināju, lai gan man metās viņa mazliet žēl.

- Imbrines! - mis Peregrine iesaucās. - Pieskatiet viņu!

- Vai Bentems tiešām nozaga Eiba dvēseli? - Emma jautāja.

- Bez pierādījumiem nevaram to apgalvot, - mis Peregrine atbildēja. - Lai gan arī par pārējiem noziegumiem mans brālis

ir pelnījis vairāk nekā mūža izsūtījumu. - Imbrine noskatījās uz aizejošo Bentemu, un pamazām skarbā izteiksme nozuda no viņas sejas. - Brāļi man ir devuši sāpīgu mācību: neviens nespēj sagādāt lielākas ciešanas kā tie, kurus tu mīli.

* * *