Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Bentems pacēla galvu un paskatījās uz mums. - Vēl tikai pirms desmit minūtēm, - viņš sacīja spalgā un valdonīgā balsī, - es biju godīgs pret jums. Es jau sen varēju jūs nodot savam brālim, bet to nedarīju. - Viņš pavērās uz mis Peregrīni un piemiedza acis. - Alma, es izvēlējos tevi, jo ticēju - šķiet, pagalam naivi -, ka tad, ja palīdzēšu tev un taviem aizbilstamajiem, varbūt tu sapratīsi, cik netaisni esi mani tiesājusi, un beidzot pacelsies pāri pagātnes domstarpībām. Kas bijis - bijis!

- Par to tu nonāksi pie atkritumiem, kas nav pelnījuši nožēlu! - mis Peregrine iekliedzās.

- Es vairs nebaidos no jūsu padomītes! - Bentems atcirta. -Jūs mani vairs neatturēsiet! - Viņš piecirta pie zemes ar spieķi. - Pit, pumu!

Lācis uzlika ķepu mis Peregrīnei uz sejas.

Kols, papletis rokas, tuvojās brālim un māsai ar platu smaidu sejā. - Benijs ir izvēlējies iestāties pats par sevi, un es viņu apsveicu vismaz par to! Kas var būt labāks par ģimenes apvienošanos!

Piepeši kāds neredzams spēks pavilka Bentemu atpakaļ. Pie viņa rīkles pazibēja nazis. - Liec, lai lācis palaiž mis Peregrīni vaļā, vai ari... - pazīstama balss piedraudēja.

- Milards! - kāds noelsās, un mūsu rindās atbalsojās līdzīgi čuksti.

Tas bija neredzamais, drēbes novilkušais Milards. Bentems izskatījās pārbijies, savukārt Kols - vienkārši sapīcis. Viņš izvilka no apmetņa dziļās kabatas senu revolveri un nomērķēja uz Bentema galvu. - Tikai palaid viņu vaļā, un es tevi nošaušu, brāl.

- Mēs taču vienojāmies! - Bentems iebilda.

- Un tu šo vienošanos pārkāpsi, piekāpjoties kailam puikam ar trulu nazi. - Kols vēlreiz nomērķēja un pagājās uz priekšu, līdz revolveris atdūrās pret Bentema deniņiem, un tad uzrunāja Milardu: - Ja piespiedīsi mani nogalināt vienīgo brāli, vari uzskatīt par beigtu arī savu imbrīni.

Milards mirkli vilcinājās, tad nometa nazi un aizskrēja. Kols mēģināja zēnu notvert, bet tas neizdevās, un Milarda soļi aizdu-nēja prom pa putekļiem klāto zemi.

Bentems atguvies sakārtoja saburzīto kreklu. Kols, pārstājis smaidīt, pavērsa revolveri pret mis Peregrīni.

- Tagad paklausieties manī! - viņš norēca. - Jūs tur, tilta otrā pusē! Laidiet tos sargus vaļā!

Meistariem nebija īpašas izvēles, un viņi paklausīja pavēlei. Šārons un viņa brālēni atbrīvoja pieķēdētos nebūtnes un atkāpās, savukārt nebūtne, kas stāvēja tilta mūsu pusē, nolaida paceltās rokas un pacēla no zemes savu šauteni. Dažu sekunžu laikā spēku samērs bija pilnībā mainījies, un nu jau četras šautenes notēmēja uz mums un viena - uz mis Peregrīni. Kols varēja darīt visu, ko gribēja.

- Puika! - viņš teica un norādīja uz mani. - Iemet to tukš-pauri aizā! - Viņa griezīgā balss dūrās bungādiņās kā adatas.

Es pievedu savu tukšpauri pie bezdibeņa malas.

- Tagad pavēli tam lēkt!

Man laikam nebija izvēles. Tas būtu briesmīgs zaudējums, taču tukšpauris jau smagi cieta - no tā savainojumiem plūda melnas asinis un krājās peļķē tam ap kājām. Tas nebūtu izdzīvojis.

Es liku radījumam notīt mēli no manas jostasvietas un nokāpu no tā kamiešiem zemē. Biju pietiekami atguvis spēkus, lai

nostāvētu pats, turpretī tukšpaura dzīvība strauji dzisa. Tiklīdz es biju nokāpis no tā muguras, radījums klusi iekaucās, ievilka visas mēles mutē un, gatavs ziedoties, noslīga uz ceļiem.

- Paldies, lai kas tu būtu, - es sacīju. - Esmu pārliecināts: ja tu jebkad kļūtu par nebūtni, tad noteikti ne par absolūti ļaunu nelieti.

Es uzliku kāju tukšpaurim uz muguras un pagrūdu. Tukšpau-ris krita uz priekšu un klusi ievēlās miglainajā tukšumā. Jau pēc dažām sekundēm tā apziņas signāls manās smadzenēs izdzisa.

Izmantojot tilta tukšpaura mēles, nebūtnes pārcēlās no otra krasta uz mūsu pusi. Ja es iejauktos, jau atkal tiktu apdraudēta mis Peregrines dzivība. Olīvija tika nolaista no debesīm zemē. Kareivji mūs sadzina kompaktā un viegli kontrolējamā bariņā. Kad Kols pasauca mani, kāds kareivis iespraucās starp mums un izvilka mani laukā.

- Patiesībā mums vajag dzīvu tikai viņu, - Kols pavēstīja saviem apsargiem. - Ja jums uz viņu jāšauj, mērķējiet ceļos. Kas attiecas uz pārējiem... - Kols pacēla šauteni uz ciešo īpatņu un imbrīņu bariņa pusi un izšāva. Atskanēja kliedzieni, un sākās satraukums. - Varat uz tiem šaut, cik tikai vēlaties!

Kols iesmējās, savicināja rokas un nostājās pietupušās balerīnas pozā. Es jau grasījos mesties viņam virsū un kailām rokām izskrāpēt acis - pie joda visas sekas -, kad mana redzesloka centrā parādījās revolveris ar garu stobru.

- Nē, - norūca mans mazrunīgais apsargs - nebūtne ar platiem pleciem un spīdīgu, kailu galvu.

Kols izšāva gaisā un uzkliedza, lai visi apklust, un tad vairs nebija dzirdama neviena balss, tikai tā smilksti, kuram bija trāpījis šāviens.

- Neraudiet, man jums ir maza izklaide, ļaudis, - viņš vērsās pie mūsējiem. - Šī ir vēsturiska diena. Mūsu - mana un brāļa -radošā un pūliņu pilnā dzīve ir sasniegusi kulmināciju, jo mēs sevi kronēsim par īpatņu pasaules valdniekiem. Un kas gan būtu kronēšana bez lieciniekiem? Tāpēc mēs vedīsim jūs līdzi. Ja vien labi uzvedīsieties, jūs kļūsiet par lieciniekiem ainai, kādu