Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

neviens nav redzējis tūkstoš gadus, - Dvēseļu krātuves pārņemšanai un ekspropriācijai!

- Apsoli man vienu, vai arī es tev nepalīdzēšu! - es teicu Kolam. Vairs nebiju nekāds lielais noteicējs, tomēr Kols uzskatīja, ka esmu viņam vajadzīgs, un tas jau bija kaut kas. - Tiklīdz dabūsi to, ko gribi, tu palaidīsi mis Peregrīni vaļā!

- Diemžēl tas neies cauri, - Kols attrauca, - bet es saglabāšu viņai dzīvību. Valdīšana pār īpatņu pasauli sagādās vairāk prieka, ja tajā atradīsies arī mana māsa. Alma, es apgriezīšu tev spārnus un padarīšu tevi par savu personisko verdzeni. Kā tev tas patiks?

Mis Peregrine mēģināja atbildēt, bet lāča spalvainā ķepa noslāpēja skaņu.

Kols pielika plaukstu pie auss un iesmējās. - Kas tad nu? Es tevi nedzirdu! - Tad viņš pagriezās un devās uz torņa pusi.

- Uz priekšu! - kareivji uzsauca, un drīz vien mēs visi vilkā-mies viņiem pakaļ.

Mūs nežēlīgā tempā dzina uz bālo torni, un nebūtnes mudināja atpaliekošos ar dunkām un spērieniem. Bez sava tukšpaura es kliboju, sāpēja viss ķermenis; krūtis klāja nejaukas brūces, un pamazām atslāba ari burvju putekļu iedarbība, kas līdz šim bija mazinājusi sāpes. Bet es tik un tā piespiedu sevi doties uz priekšu. Prātā šaudījās iespējas, kā mēs varētu izglābties, un katra šķita vēl neaptveramāka par iepriekšējo. Bez tukš-pauriem mūsu brīnumainās spējas piekāpās nebūtņu un viņu ieroču priekšā.

Mēs pavilkāmies garām tās mājas drupām, kur gāja bojā mani tukšpauri, klūpot un krītot pār papagaiļu un nebūtņu asinīm slacītajiem ķieģeļiem. Soļojām pa mūru ieskauto pagalmu un iekšā pa torņa durvīm, tad augšā pa gaiteņa spirāli garām daudzām identiskām melnām durvīm. Kols izrādījās mūsu priekšā kā kaut kāds psihiski nenosvērts kapelmeistars. Vienu bridi viņš augstu cilāja kājas un vicināja rokas, bet jau nākamajā veltīja mums zaimojošas lamas. Aiz Kola gāzelēdamies gāja lācis, uz vienas saliektās ķepas turot Bentemu, bet pār plecu pārmetis mis Peregrini.

Viņa centās pārliecināt brāļus, lai tie pārdomā savu turpmāko rīcību.

- Neaizmirstiet senās Abatonas leģendas un kaunpilno galu, kāds piemeklēja ikvienu īpatni, kurš nozaga krātuves dvēseles! Tās spēks ir nolādēts!

- Alma, es vairs neesmu bērns un nebaidos no vecām im-briņu pasakām, - Kols nievājoši izmeta. - Un tagad pievaldi mēli! Protams, ja vien gribi to paturēt.

Drīz vien mis Peregrine vairs necentās pārliecināt brāļus un apklusa, tikai, mūs stiprinot, klusēdama vērās pāri lāča plecam. Šķita, ka viņa cenšas mums pateikt: Nebaidieties! Mēs pārcietīsim arī šo!

Es bažījos, vai mums visiem izdosies pārciest pat ceļu uz torņa virsotni. Pagriezos un centos saskatīt, tieši kurš tika sašauts. Ciešā man sekojošā bariņa viducī gāja Bronvīne un nesa uz rokām saļimušu ķermeni - man šķiet, mis Eivosetu -, bet jau nākamajā mirklī man pa galvu iezvēla muskuļota roka.

- Skaties uz priekšu, vai ari paliksi bez ceļgala! - mans sargs iebrēcās.

Beidzot mēs nonācām torņa augšā pie pašām beidzamajām durvīm. Gaitenī viņpus tām izliekto sienu apspīdēja bāla dienasgaisma. Mums virs galvas pletās atklāta platforma, bet šo faktu es noglabāju smadzenēs vēlākai apstrādei.

Kols starodams nostājās durvju priekšā. - Perpleks! - viņš iesaucās. - Sinjor Anomāli, jā, jūs tur! Ņemot vērā, ka par šo atklājumu esmu daļēji pateicīgs jūsu ekspedīcijām un smagajam darbam, - visu cieņu! - manuprāt, tieši jūs esat pelnījis atvērt šīs durvis.

- Izbeidz, mums nav laika ilgām ceremonijām, - Bentems iebilda. - Esam pametuši cietoksni bez apsardzes...

- Ko nu īdi? - Kols attrauca. - Tas prasīs tikai īsu mirkli.

Viens no apsargiem izvilka Perpleksu no mūsu bariņa un aizrāva pie durvīm. Kopš redzēju kartogrāfu pēdējoreiz, viņa mati un bārda bija kļuvuši balti kā alabastrs, mugura - sakumpusi un seju izvagoja dziļas grumbas. Viņš pārāk ilgi bija atradies ārpus savas cilpas, un nu jau lavījās klāt viņa īstais vecums. Šķita, ka Perplekss jau grasās atvērt durvis, kad viņu piemeklēja klepus lēkme. Atguvis elpu, kartogrāfs pagriezās ar seju pret Kolu, šņākdams ievilka plaušās lielu gaisa malku un izspļāva uz viņa apmetņa spīdīgu siekalu piku.

- Tu, stulbais cūka! - Perplekss iekliedzās.

Kols pacēla pistoli pret Perpleksa galvu un nospieda mēlīti. Atskanēja brēcieni: - Džek, nedari tā! - Tas bija Bentems. Perplekss pacēla rokas gaisā un aizgriezās, bet sekoja tikai sauss klikšķis.

Kols atvēra pistoli un ielūrēja magazīnā, tad paraustīja plecus. - Antīka, gluži tāpat kā tu, - viņš izmeta un ar pistoles stobru noņēma no apmetņa spļaudekļus. - Šķiet, ka liktenis ir iejaucies tavā labā. Bet es labprāt noskatīšos, kā tu pārvērties pīšļos, nevis noasiņo līdz nāvei.

Viņš pamāja sargiem, lai kartogrāfu aizved. Kad Perpleksu aizvilka atpakaļ pie pārējiem, vecais vīrs nepārstāja itāliešu valodā bubināt Kolam veltītus lāstus.

Kols pagriezās ar seju pret durvīm. - Pie velnal - viņš norūca un tās atvēra. - Ejiet visi iekšā!