Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Es pie sevis noskaitīju vectēvam veltītu lūgsnu. Vai vispār iespējams pielūgt mirušos? Lai nu kā, es to darīju un lūdzu: ja vectēvs mani vēro, lai viņš mani nepamet un dod tik daudz spēka un varas, cik savulaik piemita viņam pašam. Vectēv Portmen, es lūdzos, es zinu, ka tas izklausās nenormāli, bet Emma un draugi man ir visas pasaules, visas šīs nolāpītās pasaules vērti, un es ar prieku to visu līdz pēdējai kripatai atdotu Kolam apmaiņā pret viņu dzīvībām. Vai tas nozīmē, ka esmu ļauns? Nezinu, bet man šķiet, ka tu varētu mani saprast. Tāpēc - lūdzu!

Es pavēros augšup un pārsteigts ievēroju, ka mis Peregrine pāri lāča plecam mani pēta. Tiklīdz mūsu skatieni satikās, viņa novērsās, un es pamanīju asaras, kas lija pār netīrumu klātajiem, bālajiem vaigiem, itin kā imbrine būtu mani sadzirdējusi.

Mūsu ceļš vijās cauri aizvēsturiskam uzkalnā iecirstu līkumainu taciņu un kāpņu labirintam, kur pakāpieni bija nodiluši kā pusmēneši. Dažviet taka vispār pazuda zem nezālēm. Es dzirdēju Perpleksa žēlabas, ka viņam vajadzēja daudzus gadus, lai izskaitļotu ceļu uz Dvēseļu krātuvi, un galu galā tagad pa to necienīgi slampā šis nepateicīgais zaglis. Cik šausmīgs pazemojums!

Tad es izdzirdēju Olīvijas balsi: - Kāpēc neviens mums tā ari nepateica, ka krātuve patiesi pastāv?

- Tāpēc, mana dārgā, - kāda imbrine atbildēja, - ka tas nebija atļauts. Drošāk bija sacīt...

Imbrine apklusa, lai ievilktu elpu.

- ... ka tā ir tikai leģenda.

Tikai leģenda. Viena no mana mūža noteicošajām patiesībām bija šāda: lai cik ļoti es centos saglabāt teikas nedzīvas, divdimensionālas un ieslēgt tās tintes un papīra važās, vienmēr atradās kāda leģenda, kura nebija ar mieru palikt tikai grāmatas lappusēs. Tās nekad nebija tikai pasakas. Un es jau nu gan to zināju, jo viena konkrēta leģenda bija pārvērtusi visu manu dzīvi.

Mēs jau vairākas minūtes gājām uz priekšu gar kādu parastu sienu, un vēja aukas te pieņēmās spēkā, te pierima, līdz Kols pacēla gaisā roku un uzkliedza, lai visi apstājas.

- Vai neesam aizgājuši par tālu? - viņš ieminējās. - Esmu gatavs apzvērēt, ka grotai kaut kur tepat jābūt. Kur ir kartogrāfs?

Perpleksu izvilka no mūsu bariņa.

- Vai tagad tu priecājies, ka viņu nenošāvi? - Bentems nobubināja.

Kols izlikās viņu nedzirdam. - Kur ir tā grota? - viņš noprasīja, blenzdams vecajam virām sejā.

- Nu... iespējams, tā ir noslēpusies no jums, - Perplekss iesmējās.

- Nekaitini mani! - Kols atcirta. - Es sadedzināšu visus tavas Dienu kartes eksemplārus. Jau nākamgad neviens vairs neatcerēsies tavu vārdu.

Perplekss savija pirkstus kopā un nopūtās. - Tur, - viņš norādīja mums aiz muguras.

Mēs bijām pagājuši tai garām.

Kols aizstampāja līdz vīnstīgām aizaugušam plankumam sienā - ala bija tik nemanāma un labi noslēpta, ka ikviens būtu to palaidis garām. Tas bija drīzāk caurums, nevis durvis. Kols pastūma malā vīnstīgas un pabāza galvu grotā. - Jā! - es dzirdēju viņu iesaucamies, un tad jau Kola galva atkal parādījās šajā pusē un viņš sāka izkliegt pavēles.

- Tālāk atļauts ieiet tikai būtiski svarīgām personām. Brālis, māsa... - Kols norādīja uz Bentemu un mis Peregrīni. - Puika. -Tas bija par mani. - Divi sargi. Un... - Kols nopētīja pārējo bariņu. - Tur iekšā ir tumšs, mums vajadzēs apgaismojumu. Tu, meiteni - viņš norādīja uz Emmu.

Kad Emmu izvilka no draugu bariņa, mans kuņģis savilkās sāpēs.

-Ja pārējie sagādā raizes, - Kols vērsās pie kareivjiem, - jūs zināt, kas darāms. - Viņš pavērsa pistoli pret maniem draugiem. Visi iekliedzās un ievilka galvu plecos. Kols drīzāk ierēcās, ne iesmējās.

Emmu sargs iestūma alā pirmo. Bentema lācis cauri netiktu, tāpēc tas nolika mis Peregrīni zemē, un manam sargam tika uzticēta divkārša atbildība - pieskatīt mūs abus.

Mazākie bērni sāka raudāt. Kurš gan zināja, vai viņi jebkad vēl satiks savu imbrini? - Bērni, esiet drosmīgi! - mis Peregrine viņiem uzsauca. - Es atgriezīšos!

- Tā gan, bērni! - Kols mēdījās. - Klausiet savu direktori! Imbrīne zina labāk.

Mani un mis Peregrīni iegrūda alā vienlaikus, un īsajā mirklī, kamēr pināmies pa vīnstīgām, es paguvu neviena nemanīts pačukstēt viņai dažus vārdus.

- Kas man jādara, kad būsim iekšā?

- Viss, ko viņš liks, - imbrīne tikpat klusi atbildēja. - Ja nekaitināsim Kolu, varbūt izdzīvosim.

Jā, izdzīvosim, bet par kādu cenu?

Nākamajā mirkli vīnstīgas pašķīrās un mēs ieklupām dīvainā, pavisam citādā vietā - akmens zālē ar debesim griestu vietā. Uz īsu bridi man aizrāvās elpa - tik šokējošu iespaidu uz mani atstāja gigantiskā, kroplīgā seja, kas uz mums raudzījās no pretējās sienas. Tā bija tikai siena, tomēr durvis man atgādināja pavērtu muti, divi logi - ieslīpas acis, pāris caurumu vidēja nāšu vietā, bet pāraugusi zāle vijās kā mati un nekopta bārda. Šajā vietā vējš kauca vēl skaļāk nekā citur - it kā durvīm līdzīgā mute censtos mūs brīdināt kādā senaizmirstā valodā, izvelkot patskaņus bezgala gari.

Kols norādīja uz durvīm. - Krātuve gaida.