Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Aiz durvīm atradās tāda pati telpa ar pelēkām sienām, kādu jau bijām redzējuši, tikai šoreiz trūkstošās ceturtās sienas vietā tālumā aizstiepās garš un tumšs gaitenis. Saņēmuši no sargiem dažas dunkas, steidzāmies pa to uz priekšu. Gludās sienas kļuva raupjas un nelīdzenas un tad papletās, veidojot primitīvu, saules apspīdētu telpu. Telpa bija izmūrēta no akmeņiem un māliem, un es to nosauktu par alu, ja nebūtu gandrīz četrstūrainu durvju un divu logu. Kāds bija izkalis šīs atveres, tāpat kā pašu telpu, mīkstajā iezī, izmantojot darbarīkus.

Mūs izdzina ārā karstā, sausā dienā. No laukuma pavērās galvu reibinošs skats. Mēs stāvējām ļoti augstā vietā, kāda varētu atrasties pat uz citas planētas: mums visapkārt, vienā pusē tiecoties augšup, bet otrā - viļoties lejup uz ieleju, bija savāda, sarkanīga ieža izciļņi un lāstekas. Šo ainavu izroboja raupji tēstas durvis un logi. Pa tiem plūda neapturams vējš, radot skaņas, kas atgādināja cilvēku vaidus un ko šķietami izdvesa pati zeme. Lai gan saule nebūt netuvojās rietam, debesis iekrāsojās oranžā tonī, it kā pasaule aiz horizonta vārītos. Par spīti civilizācijas klātbūtnes apliecinājumiem, pie apvāršņa nemanīja nevienu citu cilvēku, izņemot mūs. Mani māca smaga sajūta, ka tieku novērots un mēs ielaužamies vietā, kur mūsu klātbūtne nav vēlama.

Bentems norāpās no lāča un apbrīnā noņēma cepuri. - Tad tā te izskatās, - viņš sacīja, veroties pāri uzkalniem.

Kols apņēma viņu ap pleciem kā lielais brālis. - Es tev teicu, ka šī diena reiz pienāks. Bet, lai šeit tiktu, esam izgājuši cauri ellei, vai ne?

- Tas gan tiesa, - Bentems piekrita.

- Kā es mēdzu teikt: beigas labas, viss ir labs. Jo tagad man tas ir jādara. - Kols pagriezās ar seju pret mums. - Draugi! Im-brīnes! īpatnie bērni! - Viņš nogaidīja, līdz atbalss aizskan pār savādajiem, vaidošajiem kanjoniem. - Šī diena ieies vēsturē. Laipni lūgti Abatonā!

Kols apklusa, gaidot aplausus, bet tie neatskanēja.

- Patlaban jūs atrodaties senajā pilsētā, kas reiz sargāja Dvēseļu krātuvi. Neviens to nav redzējis vairāk nekā četrsimt gadus - līdz pat šim brīdim -, un neviens to nav iekarojis pat tūkstoš gadus... līdz es to atklāju no jauna! Un tagad jūsu, manu liecinieku, acu priekšā...

Kols ieturēja pauzi, mirkli nolaida skatienu un tad iesmējās.

- Kādēļ es tērēju savu balsi? Jūs, aprobežotie, nekad nespēsiet, kā nākas, novērtēt mana sasnieguma diženumu. Paskatieties uz sevi - jūs esat kā ēzeļi, kas cenšas aptvert Siksta kapelas varenumu! - Viņš uzsita Bentemam pa plecu. - Uz priekšu, brāl! Iesim un paņemsim to, kas pieder mums!

- Un ari mums! - paziņoja kāda balss man aiz muguras. Tas bija viens no sargiem. - Jūs taču neaizmirsīsiet mūs, vai ne, kungs?

- Protams, neaizmirsīšu, - Kols attrauca un mēģināja izspiest smaidu, bet nekas nesanāca. Viņš nespēja noslēpt aizkaitinājumu, ka kāds ir uzdrošinājies visu acu priekšā viņu izaicināt.

- Jūsu uzticība tiks atalgota desmitkārtīgi.

Kols un Bentems pagriezās un devās projām pa taku, un kareivji dzina mūs viņiem pakaļ.

* * *

Saules uzkarsētā taka vairākas reizes sazarojās sīkos celiņos, kas aizvijās uz smailajām uzkalnu virsotnēm. Mēs sekojām

maršrutam, kuru atklāt Kols nenoliedzami bija piespiedis Perpleksu un pēdējo dienu laikā daudzkārt pats izstaigājis. Viņš mūs veda lejup pa nemanāmām un kazenāju ieskautām takām, katru soli sperot ar kolonizatoram raksturīgu uzpūtību. Sajūta, ka tiekam novēroti, tikai pastiprinājās. Šķita, ka klintī izurbinātie padziļinājumi ir puspievērtu acu kolonija, pārakmeņojošies kādas aizvēsturiskas civilizācijas liecinieki, kuri lēnītēm mostas no tūkstoš gadu ilga miega.

Mani pārņēma drudžains nemiers, un domas jaucās cita ar citu. No manis bija atkarīgs tas, kas ar mums turpmāk notiks. Galu galā es biju vajadzīgs nebūtnēm. Ja nu es atteiktos nodot viņiem dvēseles? Ja nu es izdomātu, kā viņus piemānīt?

Es zināju, kas tad notiktu. Kols nogalinātu mis Peregrīni. Pēc tam viņš citu pēc citas sāktu nogalināt pārējās imbrines, līdz es iedotu to, ko viņam vajag. Un, ja nedotu, viņš nogalinātu Emmu.

Es nebiju tik stiprs. Apzinājos, ka darītu jebko, lai tikai neļautu briesmoņiem darīt pāri Emmai, - pat atdotu Kolam piekļuvi vārdos neizsakāmai varai.

Tad uzradās doma, kas mani pārbiedēja līdz matu galiņiem: ja nu es to nespēšu? Ja nu Kols kļūdās un es nesaredzu dvēseļu krūkas vai arī tās ieraugu, bet nevaru tikt ar tām galā? Kols man neticēs. Viņš domās, ka es meloju, un sāks slepkavot manus draugus. Un pat tad, ja man nez kā izdosies viņu pārliecināt, ka runāju patiesību, varbūt viņš tik ļoti satrakosies, ka tik un tā visus noslaktēs.