Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Bentems noņēma cepuri. - Neaptverami, - viņš sacīja pieklusinātā un godbijīgā balsī. - Šķiet, ka tā mums gandrīz vai dzied. It kā visas šeit dusošās dvēseles mostos, lai mūs sveiktu.

- Lai sveiktu... Par to nu es šaubos, - Emma norūca.

Sargi bīdīja mūs tuvāk durvīm. Pa zemo caurumu mūrī ielīdām vēl vienā telpā, kas atgādināja alu. Tāpat kā citas Abatonā redzētās istabas, arī šī bija cilvēka roku izcirsta mīkstā klintī pirms nenosakāmi daudziem gadsimtiem. Telpa bija ar zemiem griestiem un gandrīz tukša, ja neņem vērā šur tur izmētātus salmus un podu lauskas. īpašākā telpas iezīme bija sienas ar tajās izgrebtiem neskaitāmiem nelieliem padziļinājumiem. Ovālie iedobumi ar līdzenu dibenu bija pietiekami lieli, lai tajos glabātu pudeli vai sveci. Telpas galā aiz vairākām durvīm pletās tikai tumsa.

- Nu, puika! - Kols iesāka. - Vai tu kādu redzi?

Es pavēros apkārt. - Kas tieši man jāredz?

- Nedzen ar mani velnu! Dvēseļu krūkas. - Viņš piegāja pie sienas un iebāza roku vienā ligzdiņā. - Ej un atnes vienu!

Es pagriezos un nesteidzīgi nopētīju sienas padziļinājumus. Šķita, ka tie visi ir tukši. - Es neko neredzu, - es atbildēju. - Varbūt te nemaz nekā nav.

- Tu melo.

Kols pamāja sargam, un tas iebelza man pa vēderu.

Es vaidot nokritu uz ceļiem, bet Emma un mis Peregrine iekliedzās. Paskatījies lejup, ieraudzīju cauri kreklam sūcamies asinis, bet tās bija nevis no sitiena, bet gan no tukšpaura zobiem.

- Džek, lūdzu! - mis Peregrine iesaucās. - Viņš taču ir tikai zēns!

- Tikai zēns, tikai zēns! - Kols mēdījās. - Tur jau tā sāls! Tie jāsoda kā pieauguši vīri, tiem mazliet jānolaiž asinis, un tikai tad parādās pirmie dzinumi un dīgsts sāk augt! - Kols pienāca pie manis, grozīdams savas savādās, senatnīgās pistoles stobru. - Iztaisno viņa kāju! Es gribu trāpīt tieši celī.

Sargs nogrūda mani gar zemi un sagrāba stilbu. Es ietriecos ar seju dubļos, lai gan bija tēmēts sienā.

Es dzirdēju Kolu atvelkam šautenes sprūdu un tad, brīdī, kad sievietes lūdza mani pasaudzēt, vienā no iedobumiem ieraudzīju līdz šim nepamanītu apveidu.

- Pagaidiet! - es iesaucos. - Es kaut ko redzu!

Kareivis pagrieza mani otrādi.

- Nu ko, nāci pie prāta? - Kols nostājās virs manis un nolūkojās no augšas. - Ko tu redzi?

Es paskatījos vēlreiz un samirkšķināju acis. Piespiedu sevi nomierināties un koncentrēt redzi.

Līdzīgi kā polaroīda fotouzņēmums uz sienas fona pakāpeniski iezīmējās bāls akmens krūkas apveids. Pavisam vienkārša lieta bez rotājumiem - cilindriskas formas trauks ar šaurāku kaklu un korķi galā, izgatavots no tā paša sarkanīgā savādo Aba-tonas uzkalnu akmens.

- Tā ir krūka, - es sacīju. - Tikai viena. - Mani apgāza uz mutes, tāpēc es to uzreiz to nepamanīju.

- Piecelies! - Kols pavēlēja. - Es gribu redzēt, kā tu to paņem rokās.

Es pievilku ceļus pie krūtīm, sašūpojos un piecēlos stāvus, bet tad sajutu viduklī neciešamas sāpes. Vilkos pāri telpai un lēnām iebāzu roku iedobumā. Tiklīdz pirksti apņēma krūku, es dabūju pa nagiem un atrāvu roku.

- Kas ir? - Kols jautāja.

- Tā ir ledaina, - es atbildēju. - Nebiju to gaidījis.

- Aizraujoši, - Bentems nomurmināja. Līdz šim viņš bija palicis pie durvīm, kā pārdomādams visu šo pasākumu, bet nu panācās tuvāk.

Es atkal iebāzu roku iedobumā, šoreiz jau gatavs aukstumam, un izņēmu krūku.

- Tas nav pareizi, - mis Peregrine sacīja. - Tur iekšā ir kāda īpatņa dvēsele, un pret to ir jāizturas ar cieņu.

- Tas, ka es to apēdīšu, būs lielākais gods, kādu dvēselei var izrādīt, - Kols attrauca un tad pienāca pie manis. - Apraksti to krūku!

- Tā ir ļoti vienkārša, izgatavota no akmens. - Labā roka sāka salt; es paņēmu trauku kreisajā un tad pamanīju krūkas aizmugurē augstiem, izliektiem burtiem rakstītu vārdu.

Asvindan.

Es negribēju to pieminēt, bet Kols mani vēroja kā vanags un pamanīja, ka esmu kaut ko ieraudzījis. - Kas tur ir? - viņš noprasīja. - Es brīdinu: neko nenoklusē!

- Tur ir uzraksts, - es atbildēju. - Asvindan.

- Nosauc pa burtiem!

- A-s-v-i-n-d-a-n.

- Asvindan, - Kols atkārtoja, un viņa pierē ievilkās grumba. - Tas ir senajā īpatņu valodā, vai ne?

- Acīmredzot, - Bentems apstiprināja. - Vai esi aizmirsis, ko tev mācīja?

- Protams, neesmu! Es visu apguvu ātrāk par tevi. Vai tu to neatceries? Asvindan. Sakne ir vind. Tas nav saistīts ar vindām,

bet gan ar ātrumu - kā paātrinājums, pastiprinājums vai pamudinājums.

- Es par to neesmu tik pārliecināts, brāl.

- Kā tad, neesi, - Kols sarkastiski stiepa vārdus. - Domāju, ka tu to gribi dabūt sev!

Kols pasniedzās un mēģināja izraut krūku man no rokas. Viņam izdevās apvīt ap to pirkstus, bet, tiklīdz trauks vairs nebija manās rokās, viņa pirksti sakļāvās dūrē tā, it kā piepeši starp tiem nekā nebūtu. Krūka nokrita zemē un sašķīda.

Kols apstulbis izgrūda lāstu un pavērās lejup, kur mums pie kājām veidojās zila, spoži spīdoša peļķīte.

- Tagad es redzu! - viņš satraukts iesaucās un norādīja uz zilo peļķi. - Es redzu to!

-Jā, jā, es arī, - Bentems piebalsoja, un sargi līdz ar viņu. Viņi visi redzēja šķidrumu, bet ne trauku, kurā tas bija glabājies un kurš to bija sargājis.