Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Viens no sargiem noliecās, lai ar pirkstu pataustītu zilo šķidrumu. Pieskāries viņš uzreiz iekliedzās un atsprāga nost, mētādams roku, lai nopurinātu šķidrumu nost. Ja jau krūka bija tik stindzinoša, varu tikai iztēloties, cik auksts bija zilais šķidrums.

- Kāds zaudējums! - Kols piezīmēja. - Es labprāt būtu to pagaršojis kopā ar dažām citām dvēselēm.

- Asvindan, - Bentems atgādināja. - Saknes vārds ir svinā, kas nozīmē sarauties. Priecājies, ka tu to nepagaršoji, brāl.

Kols sarauca pieri. - Nē. Nē, esmu pārliecināts, ka nekļūdos.

- Kļūdies gan, - mis Peregrine iejaucās.

Kola skatiens nevaldāmi šaudījās starp abiem, it kā viņš apsvērtu iespēju, ka brālis un māsa varētu veidot sazvērestību pret viņu. Tad šī doma laikam pagaisa. - Šī ir tikai pirmā telpa, -Kols sacīja. - Esmu pārliecināts, ka vērtīgākās dvēseles glabājas dziļāk.

- Es piekrītu, - teica Bentems. - Jo tālāk iesim, jo senākas dvēseles atradīsim. Jo senāka dvēsele, jo tā ir varenāka.

- Un tad mēs izrausim šim kalnam sirdi un to apēdīsim, -Kols pavēstīja.

Sargi dzina mūs uz priekšu caur vienām no melnajām durvīm, pielikuši pistoles pie ribām. Nākamā telpa stipri vien līdzinājās pirmajai - arī ar sienās iegrebtiem iedobumiem un durvīm, aiz kurām vīdēja tumsa. Tomēr šeit nebija logu, un putekļaino grīdu šķērsoja tikai viens pēcpusdienas saules stars. Gaisma palika mums aiz muguras.

Kols pavēlēja Emmai uzšķilt gaismu. Man viņš lika pārbaudīt iedobumu saturu. Es godīgi pateicu par trim krūkām, bet ar maniem vārdiem nebija gana, un Kols piespieda mani uzsist pa katru ar nagu, lai pierādītu, ka trauks patiešām tur atrodas. Man bija arī jāizbrauc ar roku cauri desmitiem tukšo iedobumu, lai pierādītu, ka tajos nekā nav.

Pēc tam man lika izlasīt, kas uz krūkām rakstīts. Heolstor. Ungeseven. Meaganvundor. Man šie vārdi neko neizteica, un Kols šķita neapmierināts. - Niecīgas vergu dvēseles! - viņš sūdzējās Bentemam. - Ja mēs būsim karaļi, mums vajadzīgas karaļu dvēseles.

- Tad iesim tālāk, - Bentems ierosināja.

Mēs iekļuvām mulsinošā un šķietami bezgalīgā alu labirintā, kur dienasgaisma palika vien atmiņās un grīda bija arvien slīpāka. Gaiss kļuva aukstāks. Ejas sazarojās tumsā kā asinsvadi. Šķita, ka Kols vadās pēc sestās maņas, jo viņš ar pārliecību nogriezās te pa kreisi, te pa labi. Viņš bija zaudējis prātu, acīm redzami kļuvis traks, un mani pārņēma pārliecība, ka viņš mūs ievedīs tik dziļi labirintā, ka, pat ja mums izdotos no viņa aizbēgt, mēs paliktu šajā slazdā mūžīgi.

Es mēģināju iztēloties, kādas cīņas ir izcīnītas par šīm dvēselēm - kā seno laiku īpatņu titāni krustoja šķēpus starp Abatonas virsotnēm un ielejām -, bet tas šķita prātam neaptverami. Es spēju domāt tikai par to, cik biedējoši būtu iekļūt šajā pazemes slazdā bez gaismas.

Jo dziļāk mēs gājām, jo vairāk krūku es atradu, it kā klaidoņi jau sen būtu izlaupījuši priekšējās telpas, bet kaut kas - varbūt

veselīgais pašsaglabāšanās instinkts - būtu viņus atturējis no iekļūšanas pārāk tālu. Kols uzrūca, lai ziņoju par jaunākajiem novērojumiem, bet vairs nepieprasīja pierādījumus par to, kuras iedobes ir aizņemtas un kuras - brīvas. Viņš tikai retumis lika man skaļi nolasīt uz krūkas rakstīto. Kols meklēja lielāku medījumu, un es nospriedu, ka, viņaprāt, nav īsti vērts kavēties šajā krātuves daļā.

Mēs virzījāmies uz priekšu klusumā. Telpas kļuva aizvien lielākas un plašākas: griesti cēlās arvien augstāk un sienas pletās aizvien tālāk cita no citas. Nu jau krūkas atradās it visur: tās piepildīja ikvienu iedobi un kā totēmiski pīlāri krājās stūros; trauki bija iebāzti katrā spraugā un plaisā. No tiem sūcās šķidrums un sasaldēja gaisu. Es drebēdams piespiedu rokas pie ķermeņa, un mana elpa veidoja garaiņus. Sajūta, ka mani kāds vēro, atgriezās. Šī tā dēvētā krātuve bija plaša pazemes pasaule, katakombas un slēptuve ikviena jelkad - līdz beidzamajam gadu tūkstotim -dzīvojuša īpatņa otrajai dvēselei. Šeit to bija simtiem tūkstoši. Varenais dvēseļu blīvums sāka atstāt uz mani savādi nomācošu iespaidu un saspieda manā galvā un plaušās esošo gaisu tā, it kā es pakāpeniski grimtu aizvien dziļāk ūdenī.

Ne jau es vienīgais jutos dīvaini. Pat sargi kļuva tramīgi; tie salēcās pie katra sīkākā trokšņa un nemitīgi atskatījās pār plecu.

- Vai tu dzirdēji? - teica mans sargs.

- Vai balsis? - otrs atjautāja.

- Nē, drīzāk ūdens, tekošs ūdens.

Kamēr abi sarunājās, es steigšus uzmetu skatienu mis Peregrinei. Vai viņa bija nobijusies? Nē, šķita, ka imbrīne tikai nogaida izdevīgu brīdi un vēro notiekošo. Mani tas mazliet nomierināja tāpat kā fakts, ka viņa jau sen būtu varējusi pieņemt putna veidolu un aizbēgt no sagūstītājiem, tomēr tā nerīkojās. Viņa paliks ar mums, kamēr vien mēs ar Emmu būsim sagūstīti. Varbūt tajā slēpās kaut kas vairāk nekā tikai viņas sargāšanas instinkts. Varbūt viņai bija kāds plāns...

Gaiss kļuva vēl saltāks, un plānā sviedru kārta uz mana skausta strauji pārvērtās ledū. Mēs virzījāmies uz priekšu pa