Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Kols pievērsa uzmanību man. - Puika! Pastāsti man par šīm krūkām un neizlaid nevienu sīkumu, lai cik mazs tas būtu. - Viņš pieprasīja detalizētu aprakstu, ko es arī sniedzu, skaļi nolasot daudzus desmitus kricelīgiem burtiem veidotu uzrakstu. Pie sevis nožēloju, ka neprotu runāt senajā īpatņu valodā, jo tad es varētu samelot par to, kas tur rakstīts, un, iespējams, piemānīt Kolu, lai viņš paņemtu kādu vāju un muļķīgu dvēseli. Tomēr es biju kā ideāls automāts: svētīts ar spējām, bet nolādēts ar neprasmi. Vienīgais, kas man atlika, - mēģināt novērst Kola uzmanību no nepārprotami daudzsološākajām krūkām.

Lai gan vairums šo trauku bija mazi un vienkārši, tomēr daži izrādījās lieli, bagātīgi rotāti un smagi - veidoti smilšu pulksteņa formā ar diviem rokturiem un uz virsmas uzgleznotiem spārniem dārgakmeņu toņos. Šķita skaidrs, ka tajos glabājas ietekmīgu un svarīgu (vai pašapzinīgu) īpatņu dvēseles. Tomēr lielos izmērus bija grūti noslēpt, un, kad Kols man lika uzsist pa šādu krūku ar pirkstu kauliņiem, tā nodžinkstēja skaļi un piesātināti.

Manā rīcībā vairs nebija nevienas viltības. Kols dabūs, ko grib, un es neko tur vairs nevarēju mainīt. Tomēr nākamajā

mirklī viņš izdarīja ko tādu, kas pārsteidza visus. Pirmajā bridi tas šķita neaptverami devīgs žests. Kols vērsās pie saviem sargiem un teica: - Nu tā. Kurš gribētu to pagaršot pirmais?

Sargi apjukuši saskatījās.

- Ko tu ar to gribi teikt? - Bentems satraukts piekliboja pie brāļa. - Vai tad tas nebūtu jādara tev un man? Mēs tik ilgi esam pūlējušies...

- Neesi alkatīgs, brāl. Vai tad es jau neteicu, ka viņu uzticība tiks atalgota? - Kols vēlreiz paskatījās uz sargiem ar televīzijas spēles vadītāja smaidu uz lūpām. - Un tātad - kurš no jums tas būs?

Abu sargu rokas uzšāvās gaisā. - Es! Es, kungs!

- Es gribētu!

Kols pamāja sargam, kurš pieskatīja mani. - Tu! - viņš teica. - Man patīk tavs noskaņojums. Nāc šurp!

- Paldies, kungs, paldies!

Kols pavērsa šauteni pret mani, tā atbrīvodams sargu no pienākumu pildīšanas. - Nu, kuru no šīm dvēselēm tu gribētu pagaršot? - Viņš atcerējās vietas, kur biju atradis krūkas, un rādīja tās kareivim.-Jethfaru. Kaut kāds sakars ar ūdeni un plūdiem. Laba izvēle, ja tev patīk dzīve jūrā. Volsenvirsend. Vai tik tas nebija tāds kā kentaurs - puszirgs puscilvēks, kurš valda pār mākoņiem? Ben, vai neizklausās pazīstami?

Bentems zem deguna kaut ko nomurmināja atbildei, bet Kols gandrīz neklausījās.

- Stilhaide - tas bija labs! Ar metāla ādu. Varētu noderēt kaujās, tikai nezinu, vai viņam nav jāeļļojas...

- Kungs, es ceru, jūs neņemsiet ļaunā, ka jautāju, - sargs padevīgi iesāka, - bet varbūt kādu no lielākajām urnām?

Kols pakratīja pirkstu. - Man patīk cilvēki ar ambīcijām, bet tās ir paredzētas brālim un man.

- Protams, kungs, protams, - sargs piekrita. - Tādā gadījumā.. . hm, vai te bija vēl citas?

- Es tev piedāvāju vislabāko variantu. - Kola balsī ieskanējās brīdinošs tonis. - Izvēlies tūlīt pat!

-Jā, jā, atvainojiet, kungs... - Sarga sejā vīdēja izmisums. - Es izvēlos Jethfaru.

- Lieliski! - Kols iekliedzās. - Puika, izņem to krūku!

Es pasniedzos un izņēmu Kola norādīto trauku no iedobes. Tas bija tik auksts, ka es pārvilku jakas piedurkni pāri delnai kā cimdu, bet pat cauri audumam jutu, kā krūka uzsūc visu manā ķermenī atlikušo siltumu.

Sargs blenza uz manu roku. - Ko lai ar to iesāku? - viņš jautāja. - Vai tā jālieto kā ambrozija?

- Es īsti nezinu, - Kols atbildēja. - Kā tev šķiet, brāl?

- Arī es neesmu pārliecināts, - Bentems novilka. - Nevienā no senajiem tekstiem par to nekas nav rakstīts.

Kols pakasīja zodu. - Es domāju... Jā, es domāju, ka tas jālieto kā ambrozija. - Viņš pamāja ar galvu, pēkšņi pārliecināts par sevi. - Jā, tā būs pareizi. Tāpat kā ambra.

- Vai esat drošs? - sargs pārjautāja.

- Absolūti, par simt procentiem, - Kols attrauca. - Neuztraucies! Ar to tu ieiesi vēsturē. Kā pirmatklājējs.

Sargs vērīgi paskatījās uz mani. - Un nekādas viltības? - viņš noprasīja.

- Nekādas viltības, - es apstiprināju.

Es izņēmu krūkas korķi. Gaisā izplūda zila gaisma. Sargs saņēma manu roku savējā, pacēla to ar visu krūku un atgāza galvu.

Viņš ievilka dziļu, trīcošu elpu. - Nekas nenotiek, - sargs nočukstēja un uzsita pa manu delnu.

Šķidrums stigrā straumē izplūda no trauka. Tiklīdz tas nonāca līdz acīm, sarga pirksti tik cieši sagrāba manu delnu, ka gandrīz salauza pirkstus. Es atbrīvojos no tvēriena un palēcu atpakaļ, bet krūka nokrita zemē un sašķīda.

Sarga seja dūmoja un iekrāsojās zilganā tonī. Viņš kliegdams un drebēdams noslīga uz ceļiem un tad krita uz priekšu. Kad vīrieša galva atsitās pret zemi, tā saplīsa kā stikls. Grīdu ap manām kājām noklāja sasalušas galvaskausa lauskas. Nākamajā mirklī iestājās klusums; sargs bija miris, pavisam beigts.

- Mans Dievs! - Bentems iekliedzās.

Kols tikai noklakšķināja mēli, it kā būtu izlijusi glāze dārga vīna. - Mjā, velns lai parauj! - viņš norūca. - Izskatās, ka tas tomēr nav jālieto tāpat kā ambrozija. - Viņa skatiens aizklīda pār telpu. - Bet kādam tas ir jāizmēģina...