Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Mans kungs, es esmu ļoti aizņemts! - iesaucās otrs sargs, pavērsis šauteni pret Emmu un mis Peregrini.

- Jā, Džon, es redzu, ka tev rokas ir aizņemtas. Tādā gadījumā varbūt to izmēģinās kāds no mūsu viesiem? - Kols paskatījās uz Emmu. - Meitēn, izdari to, un es tevi iecelšu galma āksta godā!

- Ej ellē! - Emma nošņāca.

- To mēs varam nokārtot, - Kols atbildēja līdzīgā toni.

Uzreiz pēc tam vienā telpas malā atskanēja šņāciens un uzspīdēja spoža gaisma. Visu skatieni pievērsās tai. No krūkas izlijušais zilais šķidrums ietecēja kanālā pie sienas, un, sajaucoties ar ūdeni, notika ķīmiska reakcija. Ūdens burbuļoja un putoja, un iemirdzējās vēl spilgtāk nekā iepriekš.

Kols staroja sajūsmā. - Paskat tik! - viņš iesaucās, ar kāju saspiezdams burbuļus.

Ātri tekošā straume virzīja spožo, burbuļojošo ūdeni uz telpas malām. Mēs pagriezāmies un pavadījām to ar skatienu, līdz šķidrums nonāca seklajā baseinā ar akmens malām, kurš atradās telpas tālākajā galā. Un tad jau ari viss baseina saturs sāka vārīties un izstarot spilgti zilas gaismas stabu, kas pacēlās līdz pat griestiem.

- Es zinu, kas tas ir! - Bentems pavēstīja drebošā balsi. - To sauc par garu ezeru. Tas ir sensens līdzeklis mirušo garu izsaukšanai un saziņai ar tiem.

Gaismas stabā virs baseina virsmas krājās rēgaini, balti tvaiki, kas lēnītēm sablīvējās un izveidoja cilvēka siluetu.

- Kas notiek, ja, izsaucot garus, baseinā iekāpj dzīvs cilvēks?

- Viņš uzsūc sevi izsaukto garu, - Kols paskaidroja. - Es tiešām ticu, ka mēs esam atraduši atbildi uz savu jautājumu!

Gars nekustīgi karājās gaisā. Vienkāršā tunika pilnībā nesedza zvlņaino ādu un muguras spuru. Tā bija sarga izvēlētā jūras

dēla Jethfaru dvēsele. Gaismas stabs droši vien pildīja savdabīga cietuma funkcijas, no kura nebija iespējams izlauzties.

- Ko nu? - Bentems pamāja uz baseina pusi. - Vai iesi?

- Citu atstātās paliekas mani neinteresē! - Kols atcirta. - Es gribu to. - Viņš norādīja uz manis jau iezvanīto vislielāko krūku.

- Puika, ielej to ūdenī! - Viņš pavērsa šauteni pret manu galvu.

- Tūlītl

Es izpildīju pavēli. Aizgāju līdz vislielākajai sienā izkaltajai velvei, satvēru abus krūkas rokturus un piesardzīgi pašķiebu to uz savu pusi - uzmanīgi, lai neiešļakstītu sev sejā.

Koši zilais šķidrums pa sienu ietecēja kanālā. Ūdens acumirklī uzvārījās; tas šņāca un burbuļoja, un izstaroja tik spilgtu gaismu, ka man bija jāpiemiedz acis. Kad urnas saturs plūda gar telpas sienām uz garu ezera pusi, es pavēros uz mis Peregrīni un Emmu. Šī bija mūsu pēdējā iespēja apturēt Kolu, un bija atlicis tikai viens sargs, kurš gan nenovērsa no abām sievietēm ne acis, ne ieroci. Arī Kols joprojām tēmēja ar pistoli man galvā. Šķita, ka mēs aizvien vēl esam atkarīgi no viņa žēlastības.

Lielās urnas saturs sasniedza garu ezeru. Tas putoja un bangoja, it kā kāda jūras radība grasītos izlauzties virs ūdens. Gaismas stabs virs ezera kļuva vēl košāks, un Jethfaru izgaisa nebūtībā.

Tad sāka blīvēties citi tvaiki, jau krietni apjomīgāki nekā iepriekšējie. Ja tie pieņems cilvēka veidolu, tas būs milzīgs - divreiz lielāks par jebkuru no mums un ar divtik platām krūtīm. Tā paceltās plaukstas bija pavērstas uz augšu un apveltītas ar asiem nagiem, kas iedvesa bijību pret šo milzīgo un baiso spēku.

Kols pavērās uz to un pasmaidīja. - Runā, ka nu ir pienākusi mana kārta. - Viņš pabāza brivo roku zem apmetņa, izvilka salocītu papīra lapu un atpurināja to vaļā. - Pirms oficiāli mainīsies mans statuss, es gribētu pateikt dažus vārdus.

Bentems piekliboja pie Kola. - Brāl, es domāju, ka labāk nevilksim vairs garumā...

- Es tam nespēju noticēt! - Kols iesaucās. - Vai tiešām jūs neļausiet man izbaudīt šo slavas mirkli?

- Klausieties! - Bentems nošņāca.

Mēs ieklausījāmies. Iesākumā es nedzirdēju neko, bet tad no tālienes tuvojās augsta, spalga skaņa. Es pamanīju, ka Emma saspringst un viņas acis ieplešas.

Kols sadrūma. - Vai tas ir... suns?

Jā! Tas bija suns! Mēs dzirdējām tālu reju atbalsi.

- īpatņiem bija līdzi suns, - Bentems ierunājās. - Ja tas ir sadzinis mums pēdas, diez vai tas nāk šurp viens pats.

Bentema sacītais varēja nozīmēt tikai vienu: mūsu draugi bija pieveikuši sargus un nu Edisona vadībā nāca glābt mūs. Jā, tur tuvojās vesela kavalērija! Tomēr Kolu no varas pārņemšanas šķīra vien daži mirkļi, un, kas to zina, cik tālu skaņas atbalsojas šajās alās. Iespējams, mūsu draugi vēl atradās vairāku minūšu gājiena attālumā, un viņi varētu ierasties pārāk vēlu.

- Nūja, - Kols sacīja. - Manām piezīmēm laikam nāksies pagaidīt. - Viņš iebāza papīru atpakaļ kabatā. Radās iespaids, ka Kols īpaši nesteidzas, un tas briesmīgi tracināja Bentemu.

- Pasteidzies, Džek! Ņem savu garu, un tad es tikšu pie savējā!

Kols nopūtās. - Runājot par to... Vai zini, es neesmu pārliecināts, vai tu tiksi galā ar tik lielu varu. Saproti, tev ir vāja griba. Ar to es negribu teikt, ka tu būtu nezinošs. Gluži pretēji - tu esi gudrāks par mani! Bet tu domā kā vājš cilvēks. Tev trūkst stipras gribas. Redzi, ar gudrību vien nepietiek. Ir jābūt niknam!