Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Nē, brāl, nedari to! - Bentems lūdzās. - Es būšu tavs vietnieks, tev lojāla uzticības persona... Darīšu visu, ko gribēsi...

Tā tev ari vajag, es nodomāju. Turpini...

- Es runāju tieši par šādu zemošanos, - Kols nogrozīja galvu. - Tā varētu mainīt tikai vājas gribas cilvēka domas - tāda, kāds esi tu. Mani gan nav iespējams ietekmēt ar emocionālu lūgšanos.

- Nē, patiesībā runa ir par atriebību, - Bentema balsī ieskanējās rūgtums. - It kā ar manām lauztajām kājām un gadiem ilgu paverdzināšanu vēl nebūtu diezgan...

- Ir jau gan, - Kols attrauca. - Tas tiesa, es biju skarbs pret tevi par to, ka tu pārvērti mūs visus par tukšpauriem, tomēr

tā monstru armija vienmēr pie rokas izrādījās itin noderīga. Bet, godīgi sakot, runa jau nav tikai par tavu rakstura vājumu. Laikam... man vienkārši nepadodas būt par brāli. Almai par to būtu, ko teikt. Man nepatīk dalīties.

- Tad dari to! - Bentems nospļāvās. - Pieliec punktu un nošauj mani!

- Es varētu tā rīkoties, - Kols atbildēja, - bet man šķiet, ka daudz vērtīgāk būtu nošaut... viņu.

Kols pavērsa šautenes stobru pret manām krūtīm un nospieda mēlīti.

* * *

Es sajutu lodes triecienu, vēl gandrīz pirms sadzirdēju šāviena troksni. It kā man būtu iesitušas milzīgas, neredzamas dūres. Mani notrieca no kājām un nogāza uz muguras, un tad jau pazuda saikne ar pasauli. Es blenzu griestos un vairs redzēju tikai vienu punktu. Kāds izkliedza manu vārdu. Atskanēja otrs šāviens, tad trešais.

Jau atkal kliedzieni.

Pavisam neskaidri apjautu, ka mans ķermenis cieš no milzīgām sāpēm. Ka es mirstu.

Nākamajā brīdī Emma un mis Peregrine ar ciešanu izteiksmi sejā metās pie manis ceļos, bet sargu nekur nemanīja. Viņas kliedza, bet es nesaklausīju vārdus - it kā ausis atrastos zem ūdens. Viņas centās mani izkustināt un aiz pleciem aizvilkt līdz durvīm, bet mans ķermenis bija ļengans un smags. Tad no garu ezera puses atskanēja tādi kā viesuļvētras auri, un man, spītējot neciešamajām sāpēm, izdevās pagriezt galvu un paskatīties.

Kols stāvēja līdz ikriem ūdenī, izstiepis rokas uz priekšu un atgāzis galvu gluži kā paralizēts, bet tvaiki tikmēr pārņēma viņu un saplūda ar viņu. Tvaiki iekļuva ikvienā sejas atverē: sīkām stīgām ievijās rīklē, kā auklas līda nāsīs, un vesels mākonis apņēma acis un ausis. Dažu nākamo sekunžu laikā tvaiki bija pagaisuši, un zilā gaisma apspīdēja alu jau krietni blāvāk - it kā Kols būtu uzsūcis tās spēku.

Es izdzirdēju mis Peregrines kliedzienus. Emma paķēra viena sarga šauteni un iztukšoja tās magazīnu uz Kolu. Viņš neatradās tālu, un Emma bija prasmīga šāvēja. Viņa noteikti trāpīja Kolam, bet viņš pat nepamirkšķināja acis. Vīrietis nevis krita zemē, bet gluži pretēji - pieņēmās apmēros. Ļoti strauji - dažu sekunžu laikā - Kola augums un krūšu platums divkāršojās. Viņš kliedza kā savainots dzīvnieks, jo āda te sasprāga, te atkal sadzija, te sasprāga, te sadzija. Drīz vien Kols bija pārvērties gigantiskā sārtas miesas blāķī, ko piesedza saplīsušas drānas; viņa milzīgās acis izstaroja elektriski zilu gaismu, jo nozagtā dvēsele beidzot bija aizpildījusi ilgi loloto tukšumu. Visbriesmīgāk izskatījās šī cilvēka rokas, kas bija pārvērtušās milzīgās, mezglainās ķetnās - resnās un izliektās kā saknes desmit pirkstu platumā.

Emma un mis Peregrine vēlreiz mēģināja mani vilkt uz durvju pusi, bet nu jau Kols metās pie mums. Viņš izkāpa no garu ezera un ieaurojās asinis stindzinošā balsī: - ALMA, NĀC ATPAKAĻ!

Kols pacēla briesmīgās ķetnas gaisā. Kāds neredzams spēks aizrāva mis Peregrini un Emmu prom no manis. Viņas uzlidoja gaisā un tur arī palika lidināmies desmit pēdas virs zemes, līdz Kols vēlreiz sasita plaukstas. Emma un mis Peregrine ātri kā bumbiņas nokrita zemē.

- ES JŪS SABERZĪŠU STARP ZOBIEM! - Kols iekaucās un devās uz abu sieviešu pusi. Ikviens viņa solis atgādināja zemestrīci.

Šķiet, adrenalīna ietekmē mana redze un dzirde kļuva asāka. Nespēju iedomāties vēl nežēlīgāku nāvessodu par šo: aizvadīt beidzamos dzīves mirkļus, redzot, kā tiek saplosītas sievietes, kuras es mīlu. Tad ierējās suns, un man iešāvās prātā kaut kas vēl ļaunāks: vērot, kā iet bojā ari mani draugi.

Emma un mis Peregrine bēga. Viņām nebija citas izvēles. Vairs nebija iespējams atgriezties pēc manis.

Tikmēr visi pārējie - bērni un imbrines - juku jukām metās prom no gaiteņa. Kopā ar viņiem atsteidzās ari Šārons un karātavu meistari - droši vien viņus bija atvedis Edisons, kurš joprojām atradās visiem priekšgalā ar iedegtu kabatas bateriju mutē.

Viņiem nebija ne jausmas, kas tos sagaida. Vēlējos, kaut es varētu viņus pabrīdināt: nemēģiniet cīnīties ar Kolu, tikai skrieniet! Lai gan viņi tik un tā mani neklausītos. Ieraudzījuši gigantisko monstru, draugi sāka to apmētāt ar visu, kas gadījās pie rokas. Karātavu meistari svieda āmurus. Bronvīne iegriezās, atvēzējās un kā sacīkšu lodi aizlidināja pa gaisu atnesto sienas fragmentu. Daži bērni šāva uz Kolu ar nebūtnēm atņemtajām šautenēm. Imbrīnes pārvērtās par putniem un apsēda milža galvu, knābādamas, kur vien tika klāt.