Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Nekas no notiekošā nekādi neietekmēja Kolu. Lodes atlēca no viņa miesas. Sienas gabalu viņš atsita ar roku. Āmurus Kols notvēra starp milzīgajiem zobiem un pēc tam izspļāva laukā. Šķita, ka imbrīnes viņu tikai kaitina kā odu bars. Tad Kols iepleta rokas un mezglainos pirkstus; sīkās saknītes, kas nokarājās no tiem, sašūpojās kā dzīvas caurulītes. Tad Kols lēnām satuvināja plaukstas. lūdz ar to visas imbrīnes, kuras spietoja viņam ap galvu, aizlidoja prom, bet īpatņi tika saspiesti blīvā bariņā.

Kols salika plaukstas kopā un vairākas reizes pabraucīja, kā burzot papīru. Imbrīnes un īpatņi piecēlās no zemes, atgādinot sfērisku sadragātu kāju, roku un spārnu ņudzekli. Neskarts biju palicis tikai es (un vēl Bentems; jā, kur gan palicis Bentems?). Es centos piecelties, nostāties uz kājām un kaut ko darīt lietas labā, bet man izdevās tikai pacelt galvu. Ak kungs, mani draugi tika saberzti miltos, un viņu šausminošie brēcieni atbalsojās pret sienām. Es jau nodomāju, ka tas bridis ir klāt un tūlīt asinis no viņiem plūdis kā sula no saspiesta augļa, bet tad viena Kola roka pacēlās gaisā un savicinājās, kaut ko cenšoties atgaiņāt.

Tās bija bites. Hjū bites kā straumīte izplūda no locekļu kaudzes un metās uz Kola acīm. Tās dzēla, un Kols šausminoši iekaucās. Imbrīnes un īpatņi novēlās zemē, un sfēra izjuka; ķermeņi aizripoja kur nu kurais. Paldies Dievam, viņi nebija saspiesti.

Mis Peregrine putna veidolā, kliegdama un spārnus vēzē-dama, aicināja cilvēkus celties kājās un dzina tos prom pa gaiteni. Skrieniet, skrieniet! Aiziet!

Pēc tam viņa pievērsās Kolam. Ticis galā ar bitēm, viņš jau atkal iepleta rokas, gatavs ikvienu saķert un izšķaidīt pret sienu.

Tomēr mis Peregrine paguva piķējošā uzbrukumā ar nagiem iecirst viņa sejā dziļas rievas. Kols atvēzējās un zvēla. Trieciens izdevās tik spēcīgs, ka imbrine pārlidoja pāri visai telpai, atsitās pret sienu un nokrita zemē, kur ari palika nekustīgi guļam.

Kad Kols pagriezās, lai pievārētu pārējos, gandrīz visi jau bija nozuduši gaiteni. Milzis pastiepa roku, saspieda pirkstus un vilka tos atpakaļ, tomēr bēgošie acīmredzot atradās jau pārāk tālu, lai viņš ar savām telekinēzes spējām tos sasniegtu. Kliedzot no vilšanās, Kols metās maniem draugiem pakaļ, tad novēlās uz vēdera un mēģināja iespraukties gaiteni. Viņš tik tikko ielīda durvju ailā.

Tikai tad es beidzot ieraudzīju Bentemu. Izmircis līdz ādai, bet citādi pavisam neskarts, viņš kāpa ārā no kanālā tekošā ūdens, kur līdz tam bija slēpies. Uzgriezis man muguru, viņš pieliecās un sāka ap kaut ko knibināties, tikai es neredzēju, ap ko.

Šķita, ka mani spēki atgriežas. Sāpes krūtis atslāba. Es pamēģināju pakustināt rokas, un man tas izdevās. Pārbraucu ar plaukstām pār visu ķermeni un ari krūtīm, jo biju gatavs sataustīt pāris caurumu un asiņu straumi. Tomēr es biju sauss. Mani pirksti sataustīja nevis šāviņu atstātus caurumus, bet gan metāla gabalu, plakanu kā monēta. Es satvēru to plaukstās un pacēlu, lai aplūkotu.

Tā izrādījās lode, kas nebija ieurbusies manā miesā. Es nemiru. Lode bija iestrēgusi manā šallē.

Horācija darinātajā šallē.

Viņš kaut kā bija paredzējis šādu iznākumu un uzadījis šo šalli no īpatno aitu vilnas. Paldies Dievam par Horāciju...

Es pamanīju kaut ko pazibam telpas otrā pusē un, pacēlis galvu - neko vairāk jau nespēju -, ieraudzīju tur stāvam Bentemu, kura acu dobumi izstaroja svilinoši baltas gaismas starus. Viņš kaut ko nometa zemē, un es izdzirdēju stikla šķindoņu.

Viņš bija uzņēmis ambras devu.

Pēdējiem spēkiem pagriezos uz sāniem, tad savilkos čokurā un centos pieslieties sēdus. Bentems strauji virzījās gar sienu, meklēdams krūkas. Viņš rūpīgi nopētīja katru no tām.

It kā varētu tās saskatīt.

Un tad es aptvēru, ko viņš ir izdarījis, ko lietojis. Visus šos gadus Bentems bija glabājis manam vectēvam nolaupīto dvēseli, un nupat viņš to bija norijis.

Bentems spēja saskatīt krūkas. Viņš varēja izdarīt to pašu, ko es.

Biju jau ticis uz ceļiem. Atspiedos ar plaukstām pret zemi. Pievilku vienu kāju sev klāt un uzstūmu pats sevi stāvus. Es biju atgriezies, piecēlies no mirušajiem.

Līdz tam brīdim Kols jau bija iespraucies gaitenī un ticis tam līdz pusei. Es dzirdēju, kā ejas otrā galā atbalsojas manu draugu saucieni. Viņi vēl nebija izglābušies. Varbūt viņi atteicās pamest nelaimē mis Peregrini (vai mani). Viņi joprojām cīnījās.

Tikmēr Bentems skrēja, cik ātri vien spēja. Ieraudzījis otru lielo krūku, viņš metās pie tās. Es pakliboju dažus soļus uz viņa pusi. Bentems sagrāba trauku un apgāza. Zilais šķidrums šņākdams ielija kanālā un aizplūda uz garu ezeru.

Tad Bentems pagriezās un ieraudzīja mani.

Stīvo kāju pievilkdams, viņš aizsteidzās uz baseinu, un es klupdams krizdams - viņam pakaļ. Trauka saturs sasniedza baseinu, un ūdens uzburbuļoja. Gaisā pacēlās žilbinošs gaismas stabs.

- KURŠ AIZTIEK MANAS DVĒSELES? - Kols no gaiteņa auroja un sāka spraukties atpakaļ alā.