Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Es notvēru Bentemu vai uzkritu viņam virsū - kā jums labāk tik. Mani māca nespēks un nelabums, bet ari viņš bija vecs un vārgs, un mēs izrādījāmies aptuveni līdzvērtīgi pretinieki. īsu bridi mēs cīkstējāmies, un, tiklīdz bija skaidrs, ka esmu Bentemu piespiedis pie sienas, viņš padevās.

- Paklausies manī! - Bentems teica. - Man tas ir jāizdara. Es esmu tava vienīgā cerība.

- Aizveries! - es atcirtu un centos satvert veča rokas, kas joprojām svaidījās pa gaisu. - Es neklausīšos tavos melos.

-Ja nelaidīsi mani vaļā, viņš nogalinās mūs visus!

- Vai tu esi zaudējis prātu? Ja es ļaušu tev iet, tu uzreiz palīdzēsi viņam! - Es beidzot saķēru Bentema rokas. Viņš līdz pēdējam brīdim centās kaut ko izvilkt no kabatas.

- Nē, nepalīdzēšu! - viņš kliedza. - Esmu jau pieļāvis tik daudz kļūdu... bet visu vēl var labot, ja ļausi, lai tev palīdzu.

- Palīdzi man?

- Paskaties manā kabatā!

Kols jau lēnām spraucās atpakaļ no gaiteņa un turpināja bļaustīties par savām dvēselēm.

- Vestes kabatā! - Bentems nobļāvās. - Tur ir papīrs. Es to vienmēr nēsāju līdzi - katram gadījumam.

Es palaidu vaļā vienu Bentema roku un iebāzu savējo viņa kabatā. Tur atradās maza, salocīta papīra lapiņa, un es to atrāvu vaļā.

- Kas tas ir? - es jautāju. Teksts bija rakstīts senajā īpatņu valodā, un es nepratu to izlasīt.

- Tā ir recepte. Parādi to imbrinēm. Viņas zinās, ko iesākt.

Man pār plecu pastiepās kāda roka un izrāva papīru. Pagriezies es ieraudzīju mis Peregrini - cietušu, bet cilvēka veidolā.

Viņa izlasīja rakstīto un zibošām acīm pievērsās Bentemam: - Vai esi pārliecināts, ka tas darbojas?

- Reiz tas darbojās, - viņas brālis atbildēja. - Neredzu iemeslu, kāpēc lai nedarbotos vēlreiz. Turklāt ar daudz lielāku im-briņu daudzumu...

- Laid viņu vaļā! - mis Peregrine teica.

Es biju šokā. - Ko? Bet viņš taču...

Mis Peregrine uzlika plaukstu man uz pleca. - Es zinu.

- Viņš nolaupīja mana vectēva dvēseli! Viņš to tikko... tā ir viņā, jau ir!

- Es zinu, Džeikob. - Imbrīne paraudzījās manī laipni, bet stingri. - Tas viss ir tiesa un vēl ļaunāk. Labi, ka tu viņu notvēri, bet nu laid vaļā.

Tā es atlaidu Bentema roku un ar mis Peregrines palīdzību piecēlos. Tad uz kājām nostājās arī Bentems - noskumis vecs vīrs ar saliektu muguru, kuram pār vaigiem lija mana vectēva melni mirdzošās dvēseles lāses. īsu bridi man šķita, ka pamanu šī cilvēka acīs pazibam Eiba izteiksmi - tur uzmirdzēja maza dzirkstelīte no vectēva gara.

Bentems pagriezās un steidzās tuvāk gaismas stabam un rēgu ezeram. Tur jau kārtojās tvaiki - gandrīz tikpat liela milža veidolā kā Kols, tikai šoreiz ar spārniem. Ja Bentems laikus paspētu tikt līdz baseinam, Kols iegūtu līdzvērtīgu sāncensi.

Tikmēr Kols jau bija gandrīz izspraucies pa šaurajām gaiteņa durvīm. - KO TU IZDARĪJI! - viņš rēca. - ES TEVI NOGALINĀŠU!

Mis Peregrine piespieda mani pie zemes un nogūlās līdzās. - Slēpties vairs nav laika, - viņa teica. - Izliecies par beigtu!

Bentems ieklupa baseinā, un tvaiki acumirklī ieplūda viņā. Kols, beidzot izlīdis no gaiteņa, nostājās uz smagajām kājām un metās pie Bentema. Viena no milzīgajām pēdām piezemējās pavisam tuvu mūsu galvām un gandrīz saspieda mūs, tomēr Kols sasniedza baseinu par vēlu, lai nepieļautu Bentema saplūšanu ar nezināmo seno un diženo dvēseli, kas vēl nupat bija glabājusies urnā. Mis Peregrines jaunākais un vājākais brālis bija jau divtik pieņēmies miesās.

Mēs ar imbrīni palīdzējām viens otram piecelties. Aiz mums ar bumbu eksplozijām līdzvērtīgu troksni sākās Kola un Bentema sadursme. Mani nemaz nevajadzēja mudināt, lai bēgu.

Kad bijām pieveikuši jau pusi gaiteņa, mums pretī skrēja Emma un Bronvīne. Viņas paķēra mūs aiz rokas un aizrāva drošībā ātrāk, nekā mūsu novārdzinātie un sasistie ķermeņi būtu tikuši saviem spēkiem. Mēs nepārmijām ne vārda - laika pietika tikai skriešanai, un mēs nedrīkstējām kliegt, lai mūs nesadzirdētu. Tomēr Emmas seja, kurā spēji apvienojās pārsteigums un atvieglojuma izjūta par vienkāršo faktu, ka es esmu dzīvs, izteica visu.

Mūs apņēma tumsas tunelis. Mēs to bijām paveikuši. Es atskatījos tikai reizi, lai redzētu aiz muguras notiekošo cīņu. Cauri putekļu un tvaiku mākonim ieraudzīju divus radījumus, lielākus par mājām, kuri centās viens otru nogalināt. Ar vienu dzeloņaino roku Kols žņaudza brāļa kaklu, ar otru - bakstīja acis. Bentema tūkstoš kukaiņu galvas, uzklupušas Kola rīklei ar gariem, kustīgiem žokļiem, zibināja acis, sūca asinis un šaustīja to ar milzīgiem ādas spārniem. Abu locekļi savijās kamolā

un brāzās uz priekšu, dragājot sienas. Telpa sagruva pār brāļiem, un neskaitāmo sašķaidīto krūku saturs nolija kā mirdzošs lietus.

Līdz ar šo murgaino ainu, kas iecementējās manā zemapziņā un vēlāk atgādinās par sevi naktīs, es ļāvu Emmai ieraut sevi tumsā.

* * *