Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Draugus mēs atradām blakustelpā absolūtā tumsā, kur vienīgais biklais gaismas stariņš plūda no lukturīša, ko Edisons turēja mutē. Tiklīdz Emma uzšķīla liesmu un viņi ieraudzīja mūs tuvojamies - stipri cietušus, bet dzīvus -, telpu piepildīja skaļas, pārsteiguma pilnas urravas. Es redzēju viņus Emmas radītajā gaismā un sarāvos. Imbrines un īpatņi ari paši bija stipri cietuši: ķermeņus klāja Kola sitienu asiņainās pēdas un zilumi, un daži lēkāja ar salauztām vai izmežģītām kājām.

Postošais troksnis alā mums aiz muguras uz bridi pierima, un Emma beidzot varēja mani apskaut. - Es redzēju, kā viņš uz tevi šāva. Kāds brīnums ļāva tev izdzīvot?

- Tas brīnums ir darināts no īpatno aitu vilnas un Horācija sapņiem, - es atbildēju, noskūpstīju Emmu un devos prom, lai draugu bariņā uzmeklētu Horāciju. Kad tas izdevās, es apskāvu zēnu tik cieši, ka viņa lakādas kurpēs ieautās pēdas atrāvās no zemes. - Ceru, ka reiz pienāks diena, kad varēšu tev par to pienācīgi pateikties, - es sacīju un savilku šalli ciešāk ap kaklu.

- Es priecājos, ka tā palīdzēja! - zēns ar smaidu attrauca.

Postīšana atsākās ar milzīgu, neaptveramu troksni. No gaiteņa uz mūsu pusi ripoja akmens bluķi. Pat ja no vietas, kur Kols un Bentems atradās, viņiem neizdotos tikt līdz mums, viņi tomēr varētu panākt, ka pār mums sabrūk visa klints. Bija jātiek ārā no krātuves un pēc tam ari no šis cilpas.

Mēs klupdami krizdami skrējām atpakaļ pa to pašu ceļu, kas bija atvedis mūs līdz krūkām, daļa no mums - kā nespējīgs locekļu mudžeklis, pārējie kalpoja par dzīviem kruķiem. Edisons ar ožas palīdzību rādija ceļu pa vienreiz jau veikto labirintu.

Jo tālāk mēs gājām, jo vairāk šķita, ka Kola un Bentema cīniņa troksnis mūs vajā un pat pieņemas spēkā. Nez cik lieli un spēcīgi brāļi var kļūt? Varbūt dvēseles no visām saplēstajām krūkām bija ieplūdušas baseinā, padarot viņus aizvien briesmīgākus?

Vai Dvēseļu krātuve viņus apraks? Vai šī vieta abiem brāļiem kļūs par cietumu un kapu? Vai arī krātuve kā olas čaumala pāršķelsies uz pusēm un atvērsies, lai palaistu šos briesmoņus pasaulē?

Mēs nonācām pie alas izejas un atkal metāmies laukā oranžajā dienasgaismā. Aiz muguras jau dārdēja nepārtraukti, it kā uzkalnos atbalsotos zemestrīce.

- Mēs nedrīkstam apstāties! - mis Peregrine iesaucās. - Visi uz cilpas izeju!

Jau bijām pieveikuši pusi ceļa un pēdējiem spēkiem šķērsojām izcirtumu, kad zeme zem kājām nodrebēja tik baisi, ka nogāza mūs visus no kājām. Līdz šim man nebija nācies pašam dzirdēt vulkāna izvirdumu, bet diez vai tas skanētu daudz bie-dējošāk par dārdoņu, kas nāca no zemajiem uzkalniem mums aiz muguras. Mēs šokēti atskatījāmies un ieraudzījām gaisā paceļamies gigantiskus smalkos miltos saberztu iežu mākoņus. Un tad jau arī skaidri kā dienā izdzirdējām Bentema un Kola brēcienus.

Viņi bija tikuši laukā no krātuves caur alas griestiem un no neizsakāmi biezajām klintīm izlauzušies dienasgaismā.

- Mēs nedrīkstam gaidīt ne mirkli! - mis Peregrine iesaucās un pacēla gaisā Bentema saburzīto papīra gabalu. - Māsas, pienācis bridis aizvērt šo cilpu!

Tikai tobrīd es atskārtu, ko Bentems mums bija iedevis un kāpēc mis Peregrine lika palaist viņu brīvībā. Bentems to nosauca par recepti. Par recepti, kura reiz jau darbojusies...

Tā bija procedūra, kuras veikšanā viņš bija ievilinājis Kolu un tā sekotājus jau sen - 1908. gadā. Tās rezultātā sabruka cilpa, kurā viņi tolaik atradās, un netika pāriestatīti viņu iekšējie pulksteņi, uz ko tie bija cerējuši. Šoreiz cilpa tiks sarauta apzināti... Tomēr palika vēl viena problēma...

- Vai tādējādi viņi nepārtaps par tukšpauriem? - mis Žubīte jautāja.

- Tukšpauri mums nesagādās problēmas, - es atbildēju,

- bet vai tad, kad cilpa tika šādi sagrauta iepriekšējo reizi, neizcēlās tik liela eksplozija, ka tā nolīdzināja līdz ar zemi pusi Sibīrijas?

- Mans brālis toreiz piespieda viņam palīdzēt pavisam jaunas un nepieredzējušas imbrīnes, - mis Peregrine paskaidroja. - Mēs pratīsim labāk.

- Kaut nu tā būtu! - mis Žubīte noteica.

Virs uzkalna kā otra saule pie apvāršņa pacēlās gigantiska seja. Tas bija Kols - nu jau desmit māju lielumā. Baisā balsī, kas aizskanēja pāri pakalniem, viņš auroja: - ALMAAAAAAAAA!

- Kundze, viņš neliks jūs mierā! - Olīvija iesaucās. - Mums jāatrod droša vieta!

- Acumirkli, mīļā.

Mis Peregrine lika visiem īpatnajiem bērniem (ari Šāronam un viņa brālēniem) patverties drošā attālumā, tad sapulcināja ap sevi imbrīnes. Viņas atgādināja kaut kādu mistisku, slepenu biedrību, kura gatavojas veikt sensenu rituālu. Pieļauju, ka tieši tā arī bija. Mis Peregrine nolasīja uz papīra lapas rakstīto tekstu.

- Te ir teikts: tiklīdz iedarbināsim reakciju, mūsu rīcībā būs tikai viena minūte, lai pamestu šo cilpu.

- Vai ar šo laiku pietiks? - mis Eivoseta bažījās.

- Jāpietiek, - mis Žubīte drūmi noteica.

- Varbūt jānostājas tuvāk izejai, pirms ķersimies pie lietas? -ierosināja mis Glāsbila, tikai pavisam nesen nākusi pie samaņas.

- Mums nav tik daudz laika, - mis Peregrine atbildēja. -Mums jā...