Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Teikuma turpinājumu noslāpēja tāls, tomēr dārdošs Kola brēciens; vārdi vairs nebija skaidri saprotami, it kā viņa smadzenes kustu straujās augšanas izraisītā ārkārtīgā stresa ietekmē. Dažas sekundes pēc skaņas mūs sasniedza ari viņa elpa, un gaisā uzvirmoja smirdīga, dzeltenīga vēja pūsma.

Bentemu jau dažas minūtes nebijām dzirdējuši, un es sāku domāt, vai viņš nav nogalināts.

- Novēliet vecākajiem veiksmi! - mis Peregrine mums uzsauca.

- Lai veicas! - mēs visi nokliedzāmies.

- Tikai neuzlaidiet mūs gaisā! - Enohs piebilda.

Mis Peregrine pievērsās savām amata māsām. Divpadsmit imbrines nostājās ciešā apli un sadevās rokās. Mis Peregrine ierunājās senajā īpatņu valodā. Pārējās unisonā atbildēja, un viņu balsis piepildīja apkārtni kā gaisīga, ritmiska dziesma. Tā turpinājās trīsdesmit sekundes vai mazliet ilgāk; tikmēr Kols jau sāka rāpties ārā no alas, un vietās, kur viņa masīvās plaukstas tvēra pēc kampiena, lejā no nogāzēm ripoja akmeņi.

-Jā, tas ir aizraujoši, - ierunājās Šārons, - un jūs varat droši palikt un skatīties, ja vēlaties, bet mēs ar brālēniem gan labāk iesim. - Viņš jau devās prom, bet tad pamanīja, ka taka sadalās piecos celiņos un mūsu pēdas uz cietās zemes nav saglabājušās. - Hm, - vīrietis norūca, pagriezies atpakaļ. - Varbūt kāds atceras ceļu?

- Nāksies pagaidīt, - Edisons noburkšķēja. - Pirms imbrlnēm neviens no šejienes neaizies.

Beigu beigās imbrines palaida rokas vaļā, un aplis pārtrūka.

- Vai tas ir viss? - Emma vaicāja.

- Tas ir viss! - mis Peregrine atsaucās, steigdamās pie mums. - Pēc piecdesmit piecām sekundēm es vairs negribu šeit atrasties!

Tur, kur nupat vēl stāvēja imbrines, zeme pārsprāga un izpletās plaisa. Māla pikuči vēlās aizvien dziļākajā bezdibeni, no kura gaisā cēlās skaļa, itin kā mehāniska sanēšana. Sabrukums bija sācies.

Par spīti spēku izsīkumam, salauztajiem locekļiem un nestabilajai zemei zem kājām, mēs skrējām uz priekšu, šausmu un baisa, apokaliptiska trokšņa dzīti. Mūs mudināja steigties ari gigantiskā, nomācošā ēna, kas šķērsoja ceļu. Mēs skrējām pa zemi, kas bruka zem kājām, atpakaļ uz pirmo namu, no kura savulaik bijām iznākuši. Raujot plaušās smacējošos sarkanos grūstošo

sienu putekļus, beigu beigās iebēgām ejā, kas veda atpakaļ uz Kola torni.

Mis Peregrine veda mūs pa eju, kas visapkārt jau sadalījās, un tad mēs nonācām otrā pusē - pašā tornī. Atskatījies es redzēju, ka pāreja mums aiz muguras saplok, gigantiskas dūres sašķaidīta.

Mis Peregrine izmisumā iekliedzās: - Kur palika durvis? Mums tās jāaizver, vai sabrukums var turpināties ari ārpus šīs cilpas!

- Bronvīne iespēra pa tām, - Enohs atbildēja. - Tās ir salauztas.

Bronvīne bija nonākusi pie durvīm pirmā, un viņa varēja ātrāk atvērt durvis ar spērienu, nevis nospiežot rokturi. - Piedodiet! - viņa iesaucās. - Vai esmu mūs visus iegāzusi?

Brūkošā cilpa satricināja torni. Tas sagrīļojās un mētāja mūs no vienas gaiteņa puses uz otru.

- Nē, ja mums izdosies izkļūt no torņa, - mis Peregrine atbildēja.

- Mēs atrodamies pārlieku augstu! - iesaucās mis Žubīte. - Mēs nekādi nepaspēsim laikus nonākt līdz pirmajam stāvam!

- Tieši virs galvas atrodas vaļēja terase, - es atgādināju, lai gan pats nebiju pārliecināts, kāpēc to pateicu, jo bojāeja, nolecot no platformas, diez vai būtu jaukāka nekā brūkošā tornī.

-Jā! - Olīvija atsaucās. - Lēksim lejā!

- Nekādā gadījumā! - mis Žubīte iebilda. - Mums, imbrīnēm, jau nekas nekaitēs, bet jūs, bērni...

- Es varu mūs nolidināt lejā! - Olīvija neatlaidās. - Esmu gana stipra!

- Tas neies cauri, - teica Enohs. - Tu esi maziņa, un mūsu ir pārāk daudz.

Tornis biedējoši nodrebēja. No griestiem krita flīzes, un grīdu noklāja plaisu tīmeklis.

- Labi! - Olīvija uzsauca. - Varat palikt šeit!

Viņa devās augšup. Pietika ar vēl vienu mirkli un kārtējo torņa sašķiebšanos, lai mēs, pārējie, nolemtu, ka Olīvija ir mūsu vienīgais glābiņš.

Nu mūsu dzīvības atradās pašas mazākās biedrenes smalkajās rociņās. Lai putns mums palīdz!

Mēs jozām augšup pa slīpo gaiteni un ārā uz terases, kur vēl nebija iestājusies nakts. Zem mums skatienam pletās Velna aizas dominējošā ainava: cietoksnis ar bālajiem mūriem, dūmakainais bezdibenis un pārrautais tilts ar tukšpauri, nomelnējušās krāsmatas Dūmu ielā un saspiestie mājokļi to pakājē, un visbeidzot ari pats Grāvis, kas kā atkritumu loks aizvijās gar cilpas malu. Lai kas notiktu nākamajā mirkli - mēs izdzīvotu vai ietu bojā -, es priecājos, ka vismaz redzu šo vietu beidzamo reizi.

Mēs pārkārāmies pāri apaļajām margām. Emma satvēra manu roku. - Tikai neskatīties lejup, vai ne?

Imbrines cita pēc citas pārvērtās putnos un uzspurdza uz margām, lai palīdzētu mums visiem iespējamiem līdzekļiem. Olivija ar abām rokām ieķērās margās un nometa smagās kurpes. Meitenes kājas pacēlās gaisā, un drīz vien viņa jau stāvēja uz rokām, kā zaudējusi svaru, bet viņas papēži tiecās pret debesim.

- Bronvine, ķeries man pie pēdām! - Olivija iesaucās. - Veidosim ķēdi. Lai Emma satver Bronvīnes kājas un Džeikobs - Emmas pēdas, savukārt Horācijs lai turas pie Emmas un Hjū - pie Ho-rācija...