Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Emma apstājās pagalma vidū un palūkojās augšup uz striķī starp jumta notekcaurulēm pakārto veļu. Viņa kārtējo reizi norādīja, ka mūsu asinīm piesūkušās drēbes liek domāt par līdzdalību slepkavībā, un ierosināja, ka vajadzētu pārģērbties. Šārons atbildēja, ka šajā vietā slepkavas nav nekas neredzēts, un steidzināja doties uz priekšu, bet Emma nepiekāpās un atgādināja, ka metro sastaptais nebūtne redzēja mūsu asiņainās drānas un pa rāciju par to paziņoja saviem kolēģiem, turklāt apģērba dēļ mēs pat pūlī bijām viegli pamanāmi. Ja godīgi, es domāju, ka Emma vienkārši jutās neērti ar cita cilvēka asinīm piemirkušā un jau sakaltušā blūzē. To pašu varēja teikt par mani, un, ja mēs atrastu savus draugus, es negribētu, lai viņi redz mūs tādus.

Šārons norūca piekrišanu. Lai gan līdz šim virs bija mērķējis uz iekšpagalma stūri esošu žogu, tagad viņš pagriezās un ieveda mūs vienā no ēkām. Uzkāpuši trīs vai četrus kāpņu posmus, līdz pat Edisons sāka elst, mēs pa atvērtām durvīm iegājām pakaļ Šāronam nolaistā istabā. Pa jumtā esošo spraugu telpā bija iekļuvis lietus, un grīdu gluži kā dīķī klāja dūņas. Sienas sedza nomelnējušas gļotas. Pie galda blakus nokvēpušam logam divas sievietes un jaunāka meitene lēja sviedrus pie kājminamām šujmašīnām.

- Mums vajadzētu kādas drēbes, - Šārons vērsās pie sievietēm savā skaļajā basā, satricinot plānās sienas.

Bālās sejas pavērās uz mums. Viena no sievietēm paķēra adatu un satvēra to kā ieroci. - Lūdzu...

Šārons pacēla roku un mazliet noņēma kapuci no galvas tā, lai tikai šuvējas redzētu viņa seju. Sievietes noelsās, iešņukstējās un nemaņā nokrita pār galdu.

- Vai tas tiešām bija nepieciešams? - es pārmetu.

- Ne obligāti, - mūsu pavadonis attrauca un uzvilka kapuci atpakaļ. - Toties efektīvi.

No auduma atgriezumiem sievietes šūdināja vienkāršus kreklus un kleitas. Lupatas, ar kurām viņas strādāja, kaudzēs mētājās uz grīdas, un sašūtās drēbes, kas sastāvēja no ielāpiem un šuvēm kā Frankenšteina briesmonis, karājās uz virves aiz loga. Kamēr Emma pa trīsi vilka apģērba gabalus iekšā istabā, mans skatiens klīda pa telpu. Tā pavisam noteikti bija ne tikai darbistaba - sievietes turpat arī dzīvoja. Es ieraudzīju no dēļu galiem sanaglotu gultu. Virs pavarda pakarinātajā daudz cietušajā katlā manīja bada zupas paliekas, zivju ādas un savītušas kāpostu lapas. Visskumjāk šajā telpā izskatījās tās iemītnieču nožēlojamie centieni izrotāt dzīvesvietu - sakaltušu ziedu pušķītis, pie kamīna dzegas pienaglots pakavs un ierāmēts karalienes Viktorijas portrets. Labāk vispār nebūtu to darījušas.

Izmisums tur bija gluži vai sataustāms; tas nomāca visu, pat biezēja gaisā. Tik izteiktu nabadzību es redzēju pirmoreiz. Vai tiešām īpatņi varētu dzīvot tik nožēlojamos apstākļos? Kamēr Šārons ievilka pa logu istabā vairākus kreklus, es viņam to pavaicāju. Šķita, ka šāda doma gandrīz vai aizvainojusi laivu vīru. - īpatņi nekādā gadījumā nepieļautu, ka viņus tā pazemo. Šie ir parastie graustu iemītnieki, kuri iestiguši bezgalīgajā tādas dienas atkārtojumā, kādu nu šī cilpa ir radījusi. Parastie cilvēki apdzīvo aizas pūžņojošās nomales, bet tās sirds pieder mums.

Šie bija parastie ļaudis. Turklāt cilpā iestrēguši parastie ļaudis - tādi paši kā Kērnholmā redzētie, kuriem ļaunākie puikas dara pāri, spēlējot sirojumu pa ciematu. Es centos sevi pārliecināt, ka viņi ir tikpat dabiska fona sastāvdaļa kā jūra vai klintis, tomēr, uzmetot acis skrandās tērpto sieviešu vēja appūstajām sejām, mani sirdsapziņas pārmetumi par to, ka mēs viņas apžogam, nez kāpēc nemazinājās.

- Mēs noteikti pazīsim īpatņus, tiklīdz tos ieraudzīsim, -Emma paziņoja, šķirojot kaudzē samestas netīras blūzes.

- Kā parasti, - Edisons attrauca. - Vērīgums nekad nav bijusi mūsu stiprā puse.

Es novilku asiņaino kreklu un tā vietā uzģērbu vismazāk nosmērēto lupatu, kādu izdevās atrast. Šādu ģērbu, iespējams, izsniedz ieslodzījuma nometnē. Strīpainajam kreklam trūka apkakles, un piedurknes izrādījās dažāda garuma, turklāt tas bija sadiegts no tik asa auduma gabaliem, ka pat smilšpapīrs šķistu maigāks. Bet tas man vismaz derēja, un, uzvilcis pa virsu vienkāršu melnu mēteli, ko atradu pārliktu pār krēsla atzveltni, es jau pavisam ticami atgādināju vietējo.

Mēs uzgriezām muguru, lai Emma varētu pārģērbties mais-veida kleitā, kas pinās meitenei gar kājām. - Šajā es nevarēšu paskriet, - viņa žēlojās, bet tad paķēra no šuvēju galda šķēres un sāka pielāgot skrandu. Viņa grieza un dūra gluži kā miesnieks, un nogrieza apakšu līdz ceļiem.

- Derēs. - Emma novērtēja paveikto spoguli. - Mazliet skrandaini, bet...

Es nepadomājis izmetu: - Horācijs var uzburt tev labāku. -Nez kāpēc biju piemirsis, ka draugi vairs negaida mūs blakus-telpā. - Es gribēju teikt... ja mēs atkal satiksimies...

- Nevajag! - Emma mani pārtrauca. Kādu mirkli viņa izskatījās ļoti skumja, lielu bēdu pārņemta, bet tad veikli aizgriezās, nolika šķēres un mērķtiecīgi devās uz durvīm. Kad meitene atkal atskatījās, viņas sejā vīdēja apņēmība. - Ejam! Mēs jau tā esam zaudējuši daudz laika.