Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Emmai piemita apbrīnojama spēja pārvērst skumjas dusmās un dusmas - rīcībā, tāpēc viņa nemēdza ilgi bēdāties. Un nākamajā mirklī Edisons, es - un Šārons, kurš, kā nojaušu, līdz pat šim brīdim nebija īsti sapratis, ar ko viņam ir darīšana, - jau sekojām Emmai ārā pa durvīm un lejā pa kāpnēm.

* * *

Kopumā Velna aiza, vismaz tās īpašais centrs, bija tikai desmit vai divdesmit kvartālu garumā un platumā. Iznākuši no šuvēju mājas, mēs izrāvām no žoga dēli un pa caurumu izlīdām smacīgā sānieliņā. Pa to mēs nonācām citā, jau mazāk smirdīgā ejā un pēc tam - vēl mazliet platākā ielā, kas mūs aizveda līdz tik platai ielai, ka mēs ar Emmu jau varējām virzīties uz priekšu blakus viens otram. Tā ielas turpināja aizvien vairāk plesties gluži kā asinsvadi, kas atslābst pēc sirdslēkmes, līdz mēs nonācām ejā, ko jau pa īstam varēja saukt par ielu. Tās vidu klāja sarkanu ķieģeļu bruģis, un gar malām stiepās ietves.

- Visiem atpakaļ! - Emma nočukstēja. Mēs aiz stūra piepla-kām pie sienas un gluži kā kaujinieki palūrējām ap to, galvu plecos ierāvuši.

- Kā jums šķiet, ko jūs tagad darāt? - Šārons vaicāja. Viņš joprojām atradās uz ielas un laikam taču drīzāk bažījās par to, vai mēs nesagādāsim viņam kaunu, nevis par iespēju tikt nogalinātam.

- Meklējam vietas, kur paslēpties, un bēgšanas ceļus, -Emma paskaidroja.

- Šeit neviens nevienu neslēpj, - laivu vīrs sacīja. - Pirāti rosās tikai nevienam nepiederošā zemē. Šī ir Bēdīgi Slavenā iela, un šeit viņi mums nesekos.

Patiesībā par to vēstīja arī uzraksts uz mājas stūra - pirmais, ko pamanīju Velna aizā. Uz tā savādā rokrakstā bija rakstīts: Bēdīgi Slavenā iela. Pirātisms nav vēlams.

- Nav vēlams? - es nesapratu. - Un ko tad saka par slepkavību? Vai tā vienkārši netiek atbalstīta?

- Manuprāt, slepkavība tiek pieļauta ar ierobežojumiem.

- Vai šeit vispār jebkas ir aizliegts? - jautāja Edisons.

- Sods par novēlotu bibliotēkas grāmatu atdošanu ir bargs -desmit pātagas cirtieni par dienu, un tas vēl tikai par izdevumiem mīkstajos vākos.

- Šeit ir arī bibliotēka?

- Divas. Lai gan vienā nedod grāmatas uz mājām, jo visi sējumi ir iesieti cilvēka ādā un ir ļoti vērtīgi.

Mēs atkāpāmies no sienas un mazliet apjukuši pavērāmies apkārt. Biju gaidījis, ka nekurienes vidū aiz katra stūra uzglūnēs nāve, bet, cik varēja spriest no pirmā skatiena, Bēdīgi Slavenā iela izrādījās pilsoniskas paklausības osta. Ielas malā rindojās glīti veikaliņi, un ikvienam bija arī izkārtne, noformēti skatlogi un augšstāvos - dzīvokļi. Nekur nemanīja ne iebrukušu jumtu, ne izsistu loga rūti. Ielās netrūka arī cilvēku, kuri, nekur nesteidzoties, klīda apkārt pa vienam vai pārīšos un ik pa brīdim apstājās, lai iegrieztos kādā bodītē vai pavērotu skatlogu. Viņi nebija ģērbušies skrandās. Šo ļaužu sejas bija tīras. Pat ja viss šajā vietā nebija pavisam jauns un spožs, laikazoba skartās virsmas un padilusī krāsa ielai piešķīra savādu, pat simpātisku ilgi lietota roku darba raksturu. Ja mana māte kādā no bieži šķirstītajiem, bet nekad neizlasītajiem ceļojumu žurnāliem, kas mājās klāja kafijas galdiņu, redzētu Bēdīgi Slaveno ielu, viņa droši vien būtu sajūsmā par glito skatu un žēlotos, ka abi ar tēti tā arī ne reizi nav devušies īstā ceļojumā pa Eiropu. - Ak, Frenk, lūdzu, aizbrauksim!

Emma šķita jūtami vīlusies. - Es gaidīju kaut ko daudz ļaunāku.

- Es ari. Kur tad ir visi tie slepkavu midzeņi un asiņaino sacīkšu laukumi?

- Es gan nezinu, ar ko, jūsuprāt, ļaudis te nodarbojas, -iejaucās Šārons, - bet par slepkavu bedrēm neesmu neko dzirdējis. Runājot par asiņaino sacīkšu laukumiem, tāds ir tikai viens - tepat Dūņu ielā un tas pieder Derekam. Vecais labais Dereks tā ari nav atdevis man piecīti...

- Un kur tad nebūtnes? - Emma pajautāja. - Un kur palikuši mūsu nolaupītie draugi?

- Nerunā tik skaļi! - Šārons nošņāca. - Tiklīdz nokārtošu savas darīšanas, sameklēsim kādu, kurš var jums palīdzēt. Bet līdz tam brīdim nerunājiet par to vairs ne vārda!

Emma metās virsū laivu vīram. - Tad nelieciet man to vairs atkārtot! Kamēr mēs te novērtējam jūsu palīdzību un zināšanas, mūsu draugu dzīve strauji tuvojas beigām. Es netaisos te vienkārši stāvēt un slaistīties, lai izvairītos no dažām skrambām.

Šārons kādu bridi klusi noskatījās uz meiteni no augšas un tad ierunājās: - Visu mūsu dzīve tuvojas beigām. Jūsu vietā es tik ļoti nesteigtos noskaidrot, ko tas nozīmē.

Mēs devāmies ceļā, lai sameklētu Šārona juristu. Drīz vien mūsu pavadonis aizsvilās: - Es varētu apzvērēt, ka viņa birojs atradās šajā ielā. - Viņš strauji pagriezās apkārt. - Lai gan neesmu viņu saticis jau gadiem ilgi. Varbūt viņš ir pārvācies...

Šārons nolēma turpināt meklējumus viens pats un lika mums palikt uz vietas. - Pēc dažām minūtēm būšu atpakaļ. Nerunājiet ne ar vienu.

Viņš aizgāja un atstāja mūs vienus. Mēs neveikli sastājāmies uz ietves un nesapratām, ko lai iesāk. Garāmgājēji atskatījās uz mums.