Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

nebūtnes nav nopostījuši. Un kā tev šķiet, kāpēc? Tāpēc, ka ir ārkārtīgi izdevīgi uzturēt veselu pilsētu pilnu ar ideāli paklausīgiem renegātiem un informatoriem, kas to vien gaida kā cenas piedāvājumu, - par to es esmu pārliecināts!

- Varbūt tomēr nevajadzētu kliegt tik skaļi, - es brīdināju.

- Izklausās loģiski, - Emma atzina. - Viņi droši vien ir iefiltrējuši mūsu cilpās savus informatorus no īpatņu vidus. Kā gan citādi viņi tik daudz zinātu? Par ieejām cilpās, aizsardzību un vājajiem punktiem... Tikai ar šādu cilvēku palīdzību. - Emma pavērās apkārt ar indīgu sejas izteiksmi, it kā nupat būtu iedzērusi ieskābušu pienu.

- Tik tiešām - no saprātīgiem piedāvājumiem nedrīkst atteikties, - Edisons nošņāca. - Nodevēji, ikviens no viņiem! Visus vajadzētu pakārt!

- Kas par lietu, mīļum? Slikta diena?

Atskatījušies mēs ieraudzījām aiz muguras kādu sievieti. (Nez cik sen viņa tur jau stāvēja? Ko viņa dzirdēja?) Dāma bija ģērbusies 20. gadsimta 50. gadu darījumu stilā - svārkos līdz celim un melnās laiviņās ar zemiem papēžiem - un laiski smēķēja cigareti. Viņas mati bija sakārtoti augstā frizūrā un runas manierē bija jaušams Amerikas Vidējo rietumu stieptais akcents.

- Mani sauc Lorēna, un jūs šajā pilsētā esat ieradušies pavisam nesen, - sieviete teica.

- Mēs kādu gaidām, - Emma attrauca. - Mēs... mums ir atvaļinājums.

- Varat neturpināt! - Lorēna viņu pārtrauca. - Man pašai ir brīvdienas. Jau pēdējos piecdesmit gadus. - Amerikāniete iesmējās, atsedzot lūpu krāsas pēdas uz zobiem. - Ja varu jums kaut kā palīdzēt, tikai pasakiet! Lorēnai ir labākais Bēdīgi Slavenajā ielā pieejamais klāsts, un tas nav apstrīdams.

- Paldies, nē, - es sacīju.

- Neuztraucies, mīļum, viņi nekož.

- Tas mūs neinteresē.

Lorēna paraustīja plecus. - Es tikai izturējos draudzīgi. Jūs izskatījāties mazliet apmaldījušies, tas arī viss.

Sieviete pagriezās un jau attālinājās, bet kaut kas no viņas teiktā pamodināja Emmas interesi.

- Kas tad ir jūsu klāstā?

Lorēna atskatījās, un viņas sejā atplauka pieglaimīgs smaids. - Ved un jauni. Dažnedažādi talanti. Daļa no maniem klientiem vēlas tikai izrādi, un nekādas vainas, bet citiem ir īpašas vajadzības. Mēs gādājam, lai ikviens tiktu apmierināts.

- Puisis jau teica: paldies, nē, - Edisons dusmīgi ieņurdējās un grasījās dzīt sievieti prom, kad Emma nostājās starp abiem un teica: - Es gribētu redzēt.

- Ko tu gribētu? - es pārjautāju.

- Es gribu redzēt. - Emmas balsi iezagās viltīga nots. - Parādiet!

- Tikai nopietnos nolūkos, - Lorēna piebilda.

- Man ir ļoti nopietni nolūki.

Es nezināju, kas Emmai aiz ādas, bet pietiekami uzticējos viņai, lai ļautu notikumiem plūst savu gaitu.

- Un kā būs ar viņiem? - Lorēna veltīja nepārliecinātu skatienu man un Edisonam. - Vai viņi vienmēr ir tik nepieklājīgi?

-Jā, bet viņiem nav ne vainas.

Lorēna piemiegtām acīm paraudzījās uz mums tā, it kā iztēlotos, cik viegli būtu dabūt mūs prom no šīs vietas ar spēku, ja rastos tāda vajadzība.

- Ko tu proti? - viņa jautāja man. - Vai visu?

Emma nokāsējās un izvalbīja acis uz manu pusi. Man acumirklī bija skaidra viņas nosūtītā ziņa: Melo!

- Savulaik es pratu lidināt pa gaisu zīmuļus un šo to dtu, - es iesāku, - bet tagad nesanāk pat nolikt kādu stāvus. Laikam jau būšu... sabojājies, kaut kā tā...

- Tā gadās pat visspējīgākajiem. - Tad sieviete pievērsās Edisonam: - Un tu?

Edisons izbolīja acis. - Es taču esmu runājošs suns, vai ne?

- Un tu proti tikai runāt?

- Dažbrīd tā šķiet, - es nespēju paturēt sakāmo pie sevis.

- Nezinu, par kura teikto apvainoties vairāk, - Edisons norūca.

Lorēna ievilka beidzamo dūmu un aizsvieda cigareti. - Viss kārtībā, saldumiņi. Sekojiet man!

Viņa attālinājās. Mēs palikām uz vietas un pārgājām uz čukstiem.

- Un kā tad paliek ar Šāronu? Viņš lika mums gaidīt šeit, - es atgādināju.

- Tas ilgs tikai minūti, - attrauca Emma. - Un mani māc nojausma, ka viņa par to, kur nebūtnes slēpj mūsējos, zina daudz vairāk nekā Šārons.

- Un tu ceri, ka viņa brīvprātīgi izpaudis šādu informāciju? - Edisons piebilda.

- Tad jau redzēs, - Emma teica un pagriezās, lai sekotu Lorēnai.

Lorēnas veikalam nebija ne skatloga, ne izkārtnes - tikai vienkāršas durvis ar auklā pakarinātu sudraba zvaniņu. Lorēna to paraustīja. Bridi mēs gaidījām, līdz iekšpusē kāds atvilka vairākas bultas, un tad durvis pavērās šaurā spraugā. No ēnas mūs uzlūkoja spoža acs.

- Vai svaiga gaļa? - vaicāja vīrieša balss.

- Klienti, - Lorēna atbildēja. - Laid iekšā.

Acs nozuda no spraugas, un durvis atvērās līdz galam. Mēs iegājām oficiāli iekārtotā vestibilā, kur šveicars gaidīja, lai mums pakalpotu. Viņš bija ģērbies masīvā mēteli ar augstu apkakli un platmalē ar lielām malām. Tā bija uzmaukta tik dziļi, ka no vīrieša sejas varējām samanīt tikai vērīgu acu pāri un degungalu. Viņš aizšķērsoja mums ceļu un nopētīja mūs no galvas līdz kājām.

- Nu? - Lorēna jautāja.

Šķita, ka vīrietis izvērtē, vai neesam bīstami. - Labs ir, - viņš teica un pagāja malā. Aizvēris un aizslēdzis durvis, šveicars mums sekoja, bet Lorēna rādīja ceļu.