Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Mēs nonācām tumšā salonā, ko izgaismoja trīsuļojošas eļļas lampu liesmiņas. Tā bija lēta bodīte ar pretenziju uz diženumu: sienas rotāja zeltīti vijumi un samta aizkari, griestu kupols bija apgleznots ar saulē iedegušiem un tunikās tērptiem sengrieķu dieviem, savukārt marmora kolonnas ieskāva ieeju zālē.

Lorēna pamāja šveicaram. - Paldies, Kārlos!

Karloss aizlavījās uz telpas tālāko stūri. Lorēna piegāja pie aizkariem piesegtas sienas un parāva aukliņu. Auduma gabali pavērās un atsedza plašu bieza stikla paneli. Mēs piegājām tuvāk un ieraudzījām aiz stikla vēl vienu istabu. Tā ļoti līdzinājās tai, kurā atradāmies, tikai bija nedaudz mazāka par šo. Tur uz krēsliem un dīvāniem laiski zvilnēja cilvēki: daži lasīja, citi snauduļoja. Es saskaitīju astoņus. Daži šķita gados vecāki -ar sirmot sākušiem deniņiem. Diviem - puikam un meitenei -vēl nebija desmit gadu. Kā nopratu, visi šie ļaudis bija ieslodzītie.

Edisons jau gribēja kaut ko jautāt, bet Lorēna nepacietīgi pamāja ar roku. - Lūdzu, jautājumus pēc tam! - Viņa piegāja pie stikla, paņēma klausuli, ko vads savienoja ar zemāk esošo sienu, un sacīja: - Numur trīspadsmit!

Mazākais puika otrpus stiklam piecēlās kājās un šļūca šurp. Zēna kājas un rokas bija saķēdētas, un tikai viņš vienīgais no visiem redzamajiem īpatņiem bija ģērbts kā cietumnieks: svītrainās biksēs, kreklā un cepurē, kam bija piestiprināts uzkrītošs skaitlis 13. Lai gan puika nevarēja būt vecāks par desmit gadiem, viņa seju klāja pieauguša vīrieša apmatojums: kupls kazbārdi-ņas trīsstūris un biezas uzacis, kuras atgādināja kaut kādus džungļu kāpurus un zem kurām mūsos vērās aukstas un vērtējošas acis.

- Kāpēc viņš ir tā saķēdēts? - es jautāju. - Vai viņš ir bīstams?

- Gan redzēsiet, - Lorēna atbildēja.

Zēns aizvēra acis. Šķita, ka viņš koncentrējas. Nākamajā mirklī zem cepures malas parādījās mati, kas nostiepās pāri viņa pierei. Arī kazbārdiņa sāka augt; tā savijās līkumā, pacēlās gaisā un tad sāka šūpoties kā apburta čūska.

- Svētā dzērve, cik apbrīnojami dīvaini! - Edisons iesaucās.

- Tagad skatieties vērīgi! - Lorēna pasmaidīja.

Numurs trīspadsmit pacēla gaisā važās kaltās rokas. Viņa kazbārdiņas smailais gals pagriezās pret atslēgu, apvijās ap atslēgas caurumu un ielavījās tajā. Tad zēns atvēra acis, un tās bez jebkādas izteiksmes vērās tieši uz priekšu. Pagāja aptuveni desmit sekundes, tad savītā kazbārdiņa sastinga un sāka vibrēt, radot tik spalgu toni, ka tas bija dzirdams pat cauri stikla panelim.

Slēdzene atvērās, un ķēdes novēlās no puikas rokām.

Viņš viegli pamāja ar galvu. Es apvaldīju vēlmi aplaudēt.

- Viņš prot atvērt visas pasaules atslēgas, - Lorēnas balsī bija manāma lepnuma atblāzma.

Zēns atgriezās pie sava krēsla un atsāka lasīt žurnālu.

Lorēna piesedza klausules galu ar plaukstu. - Viņš ir unikāls tāpat kā pārējie. Viens ir domu lasītājs, ļoti lietpratīgs. Cits var līdz pat plecam izbāzt roku cauri sienai. Ticiet man, tas var būt daudz noderīgāk, nekā izklausās. 11 mazā meitene spēj pacelties gaisā, tiklīdz iedzer pietiekami daudz vīnogu zeltera.

- Vai tas var būt? - Edisons neskaidri nobubināja.

- Viņa labprāt jums to nodemonstrēs, - Lorēna sacīja un ar klausules starpniecību pasauca mazo pie stikla.

- Tas nav nepieciešams, - Emma izspieda caur sakostajiem zobiem.

- Tas ir viņu darbs, - Lorēna iebilda. - Numur pieci, uz priekšu!

Mazā meitenīte piegāja pie galda, kas bija nokrauts ar pudelēm, izvēlējās to, kurā atradās violets šķidrums, un iedzēra krietnu malku. Kad pudele bija tukša, viņa to nolika atpakaļ, klusu nožagojās un nostājās pie krēsla ar augstu, no kārtīm veidotu atzveltni. Mazliet vēlāk meitene nožagojās vēlreiz, un viņas pēdas lēnītēm cēlās gaisā, bet galva gan palika uz vietas. Trešoreiz nožagojoties, meitenes pēdas jau atradās deviņdesmit grādu leņķi pret grīdu, viņa visā garumā karājās gaisā guļus, tikai ar kaklu balstīdamās pret krēslu.

Šķiet, ka Lorēna bija gaidījusi no mums skaļāku reakciju, bet mēs stingi klusējām, lai gan bijām pārsteigti. - Ar šiem nebūs viegli, - viņa nobubināja un lika meitenei atgriezties vietā.

Lorēna pakarināja klausuli un pagriezās ar seju pret mums. - Nu tā. Ja nekas no redzētā jums negāja pie sirds, man ir līgums ar citiem staļļiem - varu kādu noīrēt. Klāsts, ko varu jums piedāvāt, nebūt neaprobežojas ar to, ko redzējāt šeit.

- Ar staļļiem, - Emma atkārtoja. Viņas balsi nemanīja nekādas emocijas, bet es zināju, ka iekšā viņa gluži vai vārās no niknuma. - Tad jau jūs atzīstat, ka izturaties pret viņiem kā pret lopiem.

Lorēna kādu bridi pētīja Emmu. Pēc tam viņas skatiens pārmetās uz vīrieti mētelī, kurš aizmugurē stāvēja sardzē. - Protams, ne, - viņa teica. - Šie ir augstražīgi ieguldījumi. Viņus labi baro, ļauj atpūsties un apmāca darboties saspringtā situācijā, un viņi ir tīri kā svaigi uzkritis sniegs. Vairākums nav skāruši pat ne lāsi ambrozijas, un man birojā ir dokumenti, kas to apstiprina. Vai arī varat pavaicāt viņiem pašiem. Numuri trīspadsmit un seši! - viņa nokliedza klausulē. - Nāciet pasakiet šiem ļaudīm, kā jums te patīk!