Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Mazais zēns un meitene piecēlās kājās un piešļūca pie stikla. Puika paņēma klausuli. - Mums šeit ļoti patīk, - viņš noskaitīja kā robots. - Kundze labi izturas pret mums.

Viņš pasniedza klausuli meitenei. - Mums patīk darīt to, ko darām. Mēs... - Viņa apklusa un centās atsaukt atmiņā to, ko bija iemācījusies un nu piemirsusi. - Mums patīk mūsu darbs, -viņa nedroši nomurmināja.

Aizkaitinātā Lorēna lika tiem iet. - Nu jūs to paši dzirdējāt. Tagad es varētu jums ļaut izmēģināt vienu vai divus, tikai pirms tam man jāsaņem zināma priekšapmaksa.

- Es labprāt redzētu tos dokumentus, - Emma pavēstīja un atskatījās uz mētelī tērpto vīrieti. - Tos, kas atrodas jūsu birojā. - Meitenes pie sāniem piespiestās rokas jau sāka gailēt. Bija skaidrs, ka jātiek no šejienes prom, pirms sākušās nepatikšanas. Lai arī kādu informāciju šī sieviete varētu mums pavēstīt, tā nebija cīniņa vērta, un, lai glābtu visus šos bērnus... Jā, lai cik cietsirdīgi tas izklausītos, vispirms mums bija jāglābj pašiem savi īpašie bērni.

- Vispār jau tas nebūs nepieciešams, - es teicu, pieliecos Emmai pie auss un pačukstēju: - Kad atgriezīsimies, mēs palīdzēsim viņiem. Ir jāpatur prātā galvenais.

- Dokumentus, - Emma atkārtoja, nepievērsdama man uzmanību.

- Lai notiek, - Lorēna atbildēja. - Nāciet uz manu biroju, un tur arī par visu parunāsim.

Lorēnas birojs izrādījās pieliekamajā iebāzts rakstāmgalds un krēsls. Tiklīdz sieviete aizvēra durvis, Emma metās viņai virsū un stipri piespieda pie durvīm. Lorēna lamājās un sauca palīgā Karlosu, bet apklusa, kad Emma pielika viņai pie sejas plaukstu, kas bija nokaitēta kā elektriskās cepeškrāsns spirāle. Tur, kur Emma skāra Lorēnas blūzi, bija palikuši melni plaukstu nospiedumi.

Kāds uzsita pa durvīm, un otrā pusē atskanēja rēciens.

- Sakiet viņam, ka viss kārtībā, - Emma klusu, bet stingri uzstāja.

- Man viss kārtībā, - Lorēna stīvi izspieda.

Durvis vēlreiz norībēja pret sievietes muguru.

- Pasakiet vēlreiz!

Šoreiz Lorēna runāja jau pārliecinošāk: - Ej prom! Man jākārto darba lietas!

Atskanēja vēl viens rūciens, un soļi attālinājās.

- Jūs rīkojaties ļoti muļķīgi, - Lorēna paziņoja. - Nevienam nekad nav izdevies man kaut ko nozagt un palikt dzīvam.

- Mums nevajag naudu! - Emma atcirta. - Jums tikai jāatbild uz dažiem jautājumiem.

- Par ko?

- Par tiem cilvēkiem tur ārā. Kā jums šķiet, vai viņi jums pieder?

Lorēnas pierē ievilkās grumba. - Ko tas nozīmē?

- Tie cilvēki... Tie bērni... Vai jūs viņus nopirkāt? Vai uzskatāt, ka viņi jums pieder?

- Nekad neesmu nevienu pirkusi.

- Jūs viņus nopirkāt un tagad pārdodat. Jūs esat vergu tirgotāja.

- Tā tas nenotiek. Viņi pie manis atnāca no brīvas gribas. Esmu viņu aģente.

-Jūs esat viņu sutenere! - Emma nospļāvās.

- Nebūtu manis, viņi nomirtu badā. Vai tiktu nolaupīti.

- Kas tad viņus nolaupītu?

-Jūs zināt, kas.

- Es gribu to dzirdēt no jums.

Sieviete iesmējās. - Tā gan nav laba doma.

- Vai tiešām? - Es spēru soli uz priekšu. - Kāpēc?

- Viņiem visur ir ausis, un viņiem nepatīk, ja par tiem runā.

- Es esmu nogalinājis nebūtnes, - es teicu. - Man no viņiem nav bail.

- Tad tu esi idiots.

- Vai iekost viņai? - Edisons jautāja. - Es tiešām to gribētu, tikai mazliet...

- Kas notiek tad, kad viņi saņem kādu gūstā? - es izlikos nedzirdējis suni.

-To neviens nezina. Esmu mēģinājusi noskaidrot, bet...

- Lieku galvu ķīlā, ka jūs ļoti centāties, - piebilda Emma.

- Reizēm viņi te iegriežas. Lai iepirktos, - Lorēna paskaidroja.

- Iepirktos... Tas gan ir jauks apzīmējums, - Edisons nelikās mierā.

- Lai izmantotu manus ļaudis. - Lorēna pavērās apkārt un turpināja jau čukstus: - Es to nevaru ciest. Nekad nevar zināt, cik daudzus viņi gribēs un uz cik ilgu laiku. Bet man nākas dot viņiem to, ko viņi prasa. Es jau varētu pažēloties... tikai žēloties nav iespējams.

- Esmu gatava saderēt, ka jūs nežēlojaties ari par to, cik viņi jums samaksā, - Emma nicinoši izmeta.

- Ar to vis īsti nepietiek, ņemot vērā, ko viņi liek īpatņiem pārciest. Kad dzirdu viņus nākam, es cenšos paslēpt mazākos. Viņi tos atved atpakaļ piekautus un ar izdzēstu atmiņu. Es viņiem prasu: “Kur jūs aizveda? Ko jums lika darīt?” Bet mazie neko neatceras. - Lorēna nogrozīja galvu. - Murgi gan viņus nomoka. Briesmīgi murgi. Pēc tam viņus grūti kādam pārdot.

- Vajadzētu pārdot jūs! - Emma izspēra, niknumā drebēdama. - Un neviens nemaksātu pat nieka grasi.

Es sabāzu dūres bikšu kabatās, lai neiesistu Lorēnai. Tomēr no viņas bija jāuzzina vēl kaut kas cits. - Kas notiek ar tiem īpatņiem, ko nebūtnes nolaupa citās cilpās? - es jautāju.

-Viņi ved tos šurp un pēc tam tālāk smagajās mašīnās. Agrāk tā notika tikai retu reizi. Pēdējā laikā - nepārtraukti.

- Vai šodien kāda mašīna jau atbrauca? - es neatlaidos.

- Pirms pāris stundām, - sieviete atbildēja. - Te bija pilns ar sargiem un nobloķētas ielas. Viņi sarīkoja pamatīgu izrādi.

- Vai parasti tā nenotiek?

- Parasti ne. Šķiet, ka šeit viņi jūtas drošībā. Šī piegāde droši vien bija īpaši nozīmīga.