Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Tie noteikti bija viņi, es nospriedu. Mani pārņēma satraukuma vilnis, ko acumirklī apdzēsa Edisona uzbrukums Lorēnai: - Esmu absolūti pārliecināts, ka šeit viņi jūtas drošībā - starp tik ideāliem nodevējiem! - suns nošņāca.

Es sagrābu Edisonu aiz kaklasiksnas un parāvu atpakaļ. - Nomierinies!

Edisons turējās man pretī, un īsu mirkli šķita, ka viņš varētu pat iecirst zobus man rokā, bet tad suns atslāba.

- Mēs darām visu, lai izdzīvotu, - Lorēna pikti nočukstēja.

- Tāpat kā mēs, - Emma sacīja. - Tagad pasakiet, uz kurieni tās smagās mašīnas aizbrauca, un, ja izrādīsies, ka mums samelojāt vai arī tas ceļš aizvedīs uz lamatām, es atgriezīšos un aizkausēšu jums ciet nāsis! - Meitene pielika nokaitētu pirkstu Lorēnai pie degungala. - Sarunāts?

Es gandrīz spēju iztēloties, ka Emma tā arī izdarītu. Viņa grima aizvien dziļāk naida bezdibenī, un līdz šim es nekad vēl nebiju redzējis savu draudzeni pilnībā atklājam šo rakstura šķautni, un, lai gan šādās situācijās tas bija noderīgi, tas bija arī mazliet biedējoši. Man negribējās domāt par to, uz ko Emma būtu spējīga, ja būtu attiecīgi motivēta.

- Viņus aizved uz nebūtnēm piederošo aizas daļu, - Lorēna atbildēja un novērsa seju no Emmas karstā pirksta. - Otrpus tiltam.

- Kuram tiltam? - Emma piebāza pirkstu vēl tuvāk.

- Dūmu ielas galā. Pat nemēģiniet to šķērsot, ja vien negribat, lai jūsu galvas uzsprauž uz piķa.

Es sapratu, ka neko vairāk mēs no Lorēnas neizspiedīsim. Tagad bija jāizlemj, ko ar viņu iesākt. Edisons gribēja sievietei iekost. Emma alka ar nu jau līdz baltkvēlei uzkarsēto pirkstu iededzināt Lorēnas pierē burtu V kā mūžīgu verdzenes zīmi. Es pārliecināju abus to nedarīt, un mēs tikai aizbāzām viņai muti un ar aizkaru auklu piesējām viņu pie galda kājas. Mēs jau grasījāmies Lorēnu pamest, kad man ienāca prātā vēl kaut kas, ko vēlējos noskaidrot.

- Es domāju par nolaupītajiem īpatņiem. Kas ar viņiem notiek?

- Mrmhr...

Es izņēmu Lorēnai no mutes aizbāzni.

- Neviens nav izbēdzis, lai to pastāstītu, - viņa sacīja. - Tomēr klīst šādas tādas baumas.

- Par ko?

- Ir arī kaut kas ļaunāks par nāvi. - Lorēna mums veltīja duļķainu smaidu. - Pieļauju, ka jums tieši tas ir jānoskaidro, vai ne?

Tiklīdz atvērām kabineta durvis, vīrietis mētelī uzreiz metās mums virsū, pacēlis virs galvas kaut ko smagu. Pirms viņš paspēja tikt līdz mums, iekaucās pieklusināta biroja trauksmes sirēna. Viņš apstājās un mainīja kustības virzienu, lai pārliecinātos par to, kas noticis ar Lorēnu. Tiklīdz vīrietis pārkāpa pār kabineta slieksni, Emma aizcirta durvis viņam aiz muguras un izkausēja durvju rokturi, pārvēršot to nekam nederīgos izdedžos.

Tā mēs ieguvām pāris minūšu laika.

Mēs ar Edisonu metāmies uz izeju. Pusceļā es aptvēru, ka Emma mums neseko. Viņa sita ar roku pa ieslodzīto īpatņu kameras logu.

- Mēs varam jums palīdzēt aizbēgt! Parādiet, kur ir durvis!

Ieslodzītie kūtri pavērās uz mūsu pusi un palika zvilnam uz saviem guļamkrēsliem un dīvāniem.

- Metiet ar kaut ko, lai tas stikls saplīst! - Emma sauca. - Pasteidzieties!

Neviens nepakustējās. Šķita, ka ieslodzītie īpatņi ir apjukuši. Varbūt viņi neticēja, ka bēgšana tik tiešām ir iespējama, vai arī negribēja tikt izglābti.

- Emma, mēs nedrīkstam ilgāk gaidīt. - Es paraustīju draudzeni aiz rokas.

Viņa neatkāpās. - Lūdzu! - meitene kliedza klausulē. - Izlaidiet ārā vismaz bērnus!

No kabineta atskanēja skaļi kliedzieni. Durvis raustījās eņģēs. Emma vīlusies ieblieza pa stiklu ar dūri.

- Kas viņiem lēcies?

Ieslodzītie apstulbuši saskatījās. Mazais zēns un meitene sāka raudāt.

Edisons ar zobiem ieķērās Emmas kleitas apakšmalā. - Mums jāiet!

Emma ļāva klausulei nokrist zemē un dusmīga novērsās.

Mēs metāmies laukā pa durvīm un izskrējām uz ietves. Vējš bija atpūtis biezu, dzeltenīgu smogu, viss tinās dūmakā, un nevarēja saskatīt ielas pretējo pusi. Bijām jau aizskrējuši līdz kvartāla galam, kad sadzirdējām Lorēnu aurojam mums aiz muguras, bet saskatīt sievieti nevarējām. Krustojumā mēs nogriezāmies un pēc tam vēlreiz, līdz šķita, ka esam no viņas atrāvušies. Kādā tukšā ielā pie aizvērtiem skatloga slēģiem apstājāmies, lai atvilktu elpu.

- To sauc par Stokholmas sindromu - kad upuri sāk izjust simpātijas pret nolaupītājiem, - es teicu.

- Man šķiet, ka viņi bija vienkārši nobijušies, - sacīja Edisons. - Uz kurieni lai viņi bēgtu? Visa šī vieta ir viens vienīgs cietums.

-Jūs abi kļūdāties, - ierunājās Emma. - Viņi ir sazāļoti.

- Izklausās, ka tu par to esi pārliecināta, - es piebildu.

Emma atglauda matus no sejas. - Kad es aizbēgu no mājām

un strādāju cirkā, pēc kāda no uguns rīšanas priekšnesumiem pie manis pienāca sieviete. Viņa teica, ka zinot, kas es esmu, ka viņa pazīstot arī citus man līdzīgos un ka es varētu nopelnīt