Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

daudz vairāk naudas, ja ietu strādāt pie viņas. - Emma nopētīja ielu, viņas vaigi bija pietvīkuši no straujā skrējiena. - Es viņai teicu, ka negribu iet prom. Sieviete turpināja uzstāt. Beigu beigās viņa sadusmojās un aizgāja. Tonakt es pamodos kādas kulbas dibenā ar aizbāztu muti un dzelžiem uz rokām. Nespēju ne pakustēties, ne sakarīgi domāt. Mani izglāba mis Peregrine. Nebūtu viņa mani atradusi nākamajā dienā, kad cirks apstājās, lai no jauna apkaltu zirgus, es, iespējams, būtu nonākusi turpat, kur viņi, - Emma pamāja ar galvu uz to pusi, no kurienes nupat bijām atskrējuši.

- Par to tu man nebiji stāstījusi, - es klusi sacīju.

- Par tādām lietām jau nepatīk runāt.

- Man ļoti žēl, ka ar tevi tā notika, - sacīja Edisons. - Vai tā sieviete tur birojā bija tā pati, kura tevi nolaupīja?

Emma bridi apdomājās.

- Tas notika ļoti sen. Esmu izdzēsusi no atmiņas visu ļaunāko, ari savas pāridarītājas seju. Vienu gan zinu. Ja jūs mani atstātu vienatnē ar to sievieti, neesmu pārliecināta, ka spētu savaldīties un viņu nenogalināt.

- Ikvienam no mums ir savi dēmoni, kas jānokauj, - es sacīju.

Mani pārņēma pēkšņs pārguruma vilnis, un es atslēju muguru pret dēļiem aizsistu logu. Cik ilgi mēs jau bijām nomodā? Cik stundu bija pagājis, kopš Kols atklāja savu īsto seju? Šķita, ka aizritējušas vairākas dienas, kaut gan nevarētu būt aizritējušas vairāk nekā desmit vai divpadsmit stundas. Kopš tā brīža ik sekunde bija pagājusi kā karā - murgainā cīniņā un nebeidzamās šausmās. Jutu, ka ķermenis tuvojas sabrukumam. Tikai panika mani uzturēja pie samaņas, un, tiklīdz tā sāka gaist, gaisu ari es.

Es ļāvu plakstiem aizvērties uz sīku sekundes daļu, bet šausmas mani atrada pat šajā tumšajā nemaņas mirklī. Mūžīgās nāves rēgs noliecies mielojās ar mana vectēva miesu, un no tā acīm tecēja eļļa. Pēc tam šīs pašas acis, apbruņojušās ar dārza šķērēm, kaukdamas ienira kapa dūksnājā. Paša nelabā sāpēs saviebtā seja brēcot atmuguriski ievēlās tukšumā. Es jau biju nogalinājis savus dēmonus, bet uzvaras izrādījās gaistošas, jo pieveikto vietā ātri vien cēlās jauni.

Mani plakstiņi atsprāga vaļā, kad aiz muguras - otrpus aiznaglotajam logam - izdzirdēju soļus. Es palēcu malā un pagriezos ar seju pret to. Lai gan veikals izskatījās sen pamests, iekšā tomēr kāds atradās, un tagad tas nāca laukā.

Te nu tā atkal bija - mana panika! Es jau atkal atrados nomodā. Ari pārējie bija dzirdējuši šos trokšņus. Paklausot kopīgai intuīcijai, mēs veikli noslēpāmies aiz netālas malkas grēdas. Pa spraugām starp pagalēm palūrēju uz veikala fasādi un izlasīju pabālējušo izkārtni virs durvīm.

Mandijs, Daisons un Straips, advokātu birojs. Iedvešam naidu un bailes kopš 1666. gada.

Kāds atbīdīja bultu, un durvis lēnām atvērās. Tajās parādījās pazīstama melna kapuce - Šārons. Viņš paskatījās apkārt, pārliecinājās, ka gaiss ir tīrs, un tad izlavījās uz ielas un aizslēdza durvis. Kamēr laivu vīrs steigšus devās uz Bēdīgi Slavenās ielas pusi, mēs čukstus pārspriedām, vai būtu viņam jāseko. Vai Šārons mums vēl bija vajadzīgs? Vai viņam varēja uzticēties? Iespējams, varbūt. Ko gan viņš darīja aiz šī dēļiem aiznaglotā veikala skatloga? Vai šis bija tas advokāts, par tikšanos ar kuru viņš runāja? Kāpēc viņš tā lavījās?

Pārlieku daudz jautājumu, pārāk daudz neskaidrību par mūsu pavadoni. Mēs nolēmām, ka visu paveiksim vieni paši. Palikām uz vietas un vērojām, kā Šārons pagriežas un nozūd rēgainajā smogā.

Mēs devāmies ceļā Dūmu ielas un nebūtņu tilta meklējumos. Nevēloties riskēt un piedzīvot vēl kādu neparedzamu tikšanos, vienojāmies, ka meklēsim paši, vairs nevienam nejautājot ceļu. Meklēšana kļuva vieglāka, tiklīdz ieraudzījām aizas ielu plāksnītes, kas bija paslēptas visneparastākajās vietās - ceļgalu augstumā aiz ielu soliņiem, pašā laternas staba galā... Uzraksti bija ieskrāpēti pat bruģakmeņos zem kājām, bet ari ar šo norāžu palīdzību mēs vienlīdz bieži nogriezāmies pareizā un nepareizā virzienā. Šķita, ka šī aiza veidota tā, lai tajā iesprostotie sajuktu prātā. Dažas ielas pēkšņi izbeidzās strupceļā pie tukšas sienas un turpinājās pavisam kaut kur citur. Dažas pagriezās tik šaurā leņķi, ka drīz vien kā spirāles atveda atpakaļ izejas pozīcijā. Kādai ielai vispār nebija nosaukuma, varbūt tādas ielas bija vairākas. Neviena iela nebija tik tīra un tik labi sakopta kā Bēdīgi Slavenā iela - acīmredzot tur tika pieliktas īpašas pūles, lai radītu patīkamu vidi pircējiem, kuri interesējas par īpatnu svaigu gaļu. Kopš Lorēnas preču aplūkošanas un Emmas stāsta uzklausīšanas jau pati šī doma lika manam kuņģim sāpīgi sažņaugties.