Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Klīstot aizvien tālāk, es sāku izprast aizas unikālo plānojumu un atpazinu ielas ne tik daudz pēc to nosaukuma kā pēc rakstura. Katra iela bija neatkārtojama, un katrā atradās tematiski radniecīgas tirgotavas. Sēru iela lepojās ar diviem apbedīšanas birojiem, medija salonu, galdnieka darbnīcu, kur strādāja tikai un vienīgi ar lietotiem zārku dēļiem, profesionālu apraudātāju biroju, kuri nedēļas nogalē darbojās ari kā bārddziņu kvartets, un nodokļu inspektora kantori. Dūņu iela izrādījās pārsteidzoši koša - ar palodzēm piekarinātām puķu kastēm un koši krāsotiem namiem; pat lopkautuve tās sākumā atradās simpātiskā zilā ēkā, kas pēc toņa atgādināja sarkanrīklītes olu čaumalu. Man nācās apspiest savādu vēlmi tur iegriezties un palūgt ekskursiju. Turpretī Kapmiršu ielā bija ierīkota atkritumu bedre. Tās centru šķērsoja atklāta notekcaurule, virs kuras spietoja agresīvu mušu kolonija, bet ietves applūdināja trūdoši dārzeņi, kas piederēja atlaižu veikala saimniekam. Izkārtne pie šī veikala apgalvoja, ka viņš tikai ar vienu skūpstu padarīs šos puvekļus atkal svaigus.

Novārdzināto avēnija bija tikai piecdesmit pēdas gara un veltīta vienai vienīgai nodarbei: divi vīrieši tirgoja uzkodas no ragavām piestiprināta groza. Ap viņiem drūzmējās bērni un skaļi pieprasīja savu porciju. Edisons ošņājās gar to kājām - ja nu kaut kas nokrīt zemē. Es jau grasījos pasaukt suni, kad kāds no vīriešiem iekliedzās: - Kaķa gaļa! Sanāciet pēc vārītas kaķa gaļas! - Edisons pats atskrēja atpakaļ, asti kājstarpē iežmiedzis, un īdēja: - Es vairs nekad neēdīšu gaļu! Nekad...

Pa Augšējo Kvēpu ielu mēs tuvojāmies Dūmu ielai. Jo tuvāk nonācām, jo vairāk noplucis šķita šis kvartāls. Tā veikalu fasādes bija pamestas, šķērsieliņās nemanīja nevienu gājēju, kvēpu un pelnu straumes vijās ap mūsu kājām un padarīja ietvi melnu. Šķita, ka pati nāve ar savu tuvošanos inficējusi šo ielu. Pašā galā iela strauji nogriezās pa labi, un tieši pirms līkuma atradās veca koka māja ar tikpat senu vīreli, kurš apsargāja tās sašķiebušās sienas. Viņš ar saru slotu slaucīja pelnus, bet tie no jauna sakrājās tik ātri, ka vecajam nebija nekādu cerību tos savākt.

Es pajautāju vīrelim, kāpēc viņš tā cenšas. Viņš satrūkās, paskatījās uz mani un piekļāva slotu pie krūtīm, kā baidoties, ka es to nozagšu. Veča kājas bija basas un līdz ceļiem nokvēpušas melnas. - Kādam jau tas jādara, - viņš sacīja. - Nevar taču ļaut šai vietai pārvērsties par elli.

Mēs gājām tālāk, un drūmais vecis atgriezās pie darba, lai gan artrīta skartie pirksti tik tikko spēja noturēt slotas kātu. Nospriedu, ka viņam piemīt zināms majestātiskums un nepakļā-vība, un es to apbrīnoju. Viņš bija kā uzticams cietoksnis, kas atsakās padoties. Kā pēdējais sargkareivis pašā pasaules malā.

Aiz ielas līkuma nonācām kvartālā, kur ēkas gluži vai meta nost ādu. Vispirms mēs pagājām garām pagalam izbalējušām sienām, pēc tam mājām, kur daudzi logi bija aizkvēpuši vai rūtis izsistas, vēl tālāk jumti ieliecās un sienas bruka. Beigu beigās izgājām uz krustojuma ar Dūmu ielu, kur gar malām gaisā slējās vien karkasi - nomelnējušie baļķi bija sakrituši haotiskās kaudzēs, un pelnos kā sīkas sirsniņas, kas tūliņ pārstās pukstēt, gailēja ogles. Mēs stāvējām un raudzījāmies apkārt kā zibens ķerti. No dziļajām, ietvi šķeļošajām plaisām gaisā cēlās sēra dūmi. Virs drupām kā putnu biedēkļi glūnēja liesmu noplicināti koku stumbri. Pa ielu plivinājās pelnu vērpetes, reizēm paceļoties pat pēdas augstumā. Ši vieta bija līdzīga Ellei, un es nekad nebiju domājis, ka tādā nonākšu.

- Tātad šādi izskatās centrālā ieeja nebūtņu pasaulē, - Edisons norūca. - Cik atbilstoši!

- Pavisam nereāli, - es sacīju un atpogāju mēteli. Visapkārt valdīja tāds karstums kā pirtī; tas izlīda caur zolēm un apņēma manas pēdas. - Ko Šārons teica - kas te notika?

- Pazemes ugunsgrēks, - Emma atbildēja. - Tādi var gailēt pat gadiem ilgi. Labi zināms, cik grūti tos apdzēst.

Atskanēja tāds troksnis, it kā kāds būtu atvēris milzīgu zeltera skārdeni, un no plaisas ietvē mazāk nekā desmit pēdas no mums gaisā uzšāvās augstas oranžu liesmu strūklas. Mēs sa-trūkāmies un palēcāmies, tomēr spējām uzreiz atkal savākties.

- Mēs nedrīkstam šeit atrasties ne minūti ilgāk, kā nepieciešams! - Emma iesaucās. - Uz kuru pusi?

Izvēle bija maza - pa kreisi vai pa labi. Mēs zinājām, ka Dūmu iela vienā galā izbeidzas pie grāvja, bet otrā - pie nebūtņu tilta, tikai mums nebija ne jausmas, kur kas atrodas. Turklāt abos virzienos dūmu, miglas un vēja pūsto pelnu aizsegā necik tālu nevarēja saskatīt. Izvēle uz labu laimi varētu nozīmēt bīstamu apkārtceļu un zaudētu laiku.

Mūs jau pārņēma izmisums, kad caur miglu līdz mums atskanēja dziedāšana. Mēs pamukām nost no ceļa un noslēpāmies kādas mājas pārogļotajā karkasā. Dziedātāji tuvojās, un viņu balsis pieņēmās skaļumā; mēs pat saklausījām savādās dziesmas vārdus:

Nakti pirms kāršanas atnāca bende

Brīdināt zagli par to, kas vēl būs.

Ka salauzīs kaulus un uzkārs uz āķa,

Tad noraus tam roku vēl dzīvam - tā būs.

Ka nodīrās sānus un laidīs pa vējam,