Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Par apsmieklu visiem tad zaglis šis kļūūūūs...

Tad dziedātāji apklusa, ievilka elpu un pabeidza dziesmu: SEŠAS PĒDAS ZEM ZEMES!

Jau krietnu laiku pirms tam, kad tie iznira no smoga, man bija skaidrs, kam pieder šīs balsis. Mūsu skatienam parādījās stāvi melnos virsvalkos ar melnām, robustām kurpēm kājās; gar nācēju sāniem priecīgi zvārojās instrumentu maisi. Pat pēc smaga dienas darba nelokāmie karātavu meistari joprojām dziedāja pilnā rīklē.

- Lai svētība viņu neskanīgajām dvēselēm! - Emma klusi nosmēja.

Mēs jau bijām redzējuši viņus strādājam pie grāvja Dūmu ielas galā, tāpēc pieņēmums, ka meistari nāk tieši no turienes, šķita visnotaļ pamatots, un tas nozīmēja, ka viņi dodas uz tilta pusi. Mēs nogaidījām, līdz vīrieši pagāja garām un atkal nozuda skatienam, un tad atgriezāmies uz ceļa un sekojām karātavu cēlējiem.

Mēs izgājām caur sodrēju mākoņiem, kas padarīja melnus manu bikšu atlokus, Emmas kurpes un kailās potītes, bet Edi-sona kājas nomelnēja visā to garumā. Netālu no mums karātavu meistari uzsāka citu dziesmu, kas dīvaini atbalsojās virs krāsmatām. Mums apkārt nebija nekā, tikai drupas. Ik pa brīdim atskanēja spalga čīkstoņa, kam ātri vien sekoja liesmu mēles izšaušanās no zemes. Tomēr tas vairs ne reizi nenotika tik tuvu mums kā pirmoreiz. Mums paveicās, jo tur būtu pavisam viegli pārvērsies cepetī.

Nez no kurienes sacēlās vējš un sagrieza pelnus un karstos izdedžus melnā virpulī, kas tiecās uz debesīm. Mēs uzgriezām muguru un piesedzām seju, lai kaut cik varētu paelpot. Aizvilku mutei priekšā krekla apkakli, bet tas neko daudz nelīdzēja, un es sāku klepot. Emma paņēma Edisonu uz rokām, bet ari sāka kāsēt. Es norāvu sev mēteli un pārmetu pāri draugu galvām. Emma pārstāja klepot, un caur auduma slāņiem es dzirdēju Edisonu klusi sakām: - Paldies!

Mūsu spēkos bija tikai saspiesties ciešāk un nogaidīt, līdz pelnu vētra beigsies. Biju vēl aizvēris acis, kad sadzirdēju turpat blakus kaut ko kustamies. Palūrējis starp pirkstiem, ieraudzīju ainu, kas mani pārsteidza pat pēc visa Velna aizā pieredzētā: kāds vīrietis absolūti ikdienišķā solī, piespiedis pie mutes kabatlakatu, mierīgi pastaigājās pa ielu. Viņam nebija grūti orientēties tumsa, jo no acu dobumiem izplūda spilgtas, baltas gaismas stari.

- Labvakar! - viņš uzsauca, pavērsdams starus pret mani un pielikdams roku pie cepures. Es mēģināju atbildēt, bet mute pieplūda pilna pelniem un pēc tam ari acis, un, kad es tās atkal atvēru, svešinieks jau bija prom.

Kad vējš sāka pierimt, mēs kāsējām, spļāvām pelnus un berzējām acis, līdz atkal atguvām visas maņas. Emma nolika Edi-sonu zemē un sacīja: - Ja nepiesargāsimies, šī cilpa mūs piebeigs, vēl pirms to paspēs nebūtnes. - Viņa atdeva man mēteli un stāvēja manā apskāvienā, līdz gaiss pavisam noskaidrojās. Emma prata tā apvīt man rokas un piekļaut galvu pie krūtīm, ka starp mums nepalika ne mazākās spraudziņas, un man ārkārtīgi sagribējās noskūpstīt meiteni turpat, kur mēs atradāmies, no galvas līdz kājām noklāti ar sodrējiem.

Edisons nokremšļojās. - Man negribas jūs traucēt, bet mums tiešām ir jādodas tālāk.

Mazliet apjukuši, mēs palaidām viens otru vaļā un gājām tālāk. Drīz vien mums priekšā no miglas iznira pelēki stāvi. Tie ņudzēja krustu šķērsu, laipojot starp būdām abās brauktuves pusēs. Mēs minstinājāmies, satraukti par to, kas šie nezināmie varētu būt, bet cita ceļa nebija.

- Zodu uz priekšu un muguru taisnu! - Emma uzsauca. - Pacenties izskatīties biedējoši.

Mēs devāmies uz priekšu un iejukām pretimnācēju pūli. Tie izskatījās mežonīgi un šaudīja apkārt bažīgus skatienus. Ģērbušies no miskastes izvilktās skrandās, viņi bija noķepuši ar kvēpiem no galvas līdz kājām. Es sataisīju dusmīgu skatienu un centos radīt bīstama cilvēka iespaidu, cik nu tas bija manos spēkos. Svešie kā iepērti suņi pamuka malā.

Mēs atradāmies tādā kā graustu rajonā. Zemas būdas no ugunsdroša metāla atgriezumiem ar skārda jumtiem, ko uz vietas noturēja laukakmeņi un koku celmi, auduma stērbeles durvju vietā, ja durvis vispār bija. Sēnītēm apaugušas nodegušās civilizācijas atliekas, kuras tik tikko varēja manīt.

Pa ielu skraidīja vistas. Kāds vīrietis ceļa vidū noliecās pie zemē dūmojošas plaisas un svelmainajā karstumā cepa olas.

- Neejiet tiem pārlieku tuvu, tie ļaudis izskatās slimi, - Edi-sons noņurdēja.

Ari man tā šķita. Par saslimšanu liecināja svešinieku savādā stāja un stiklainais skatiens. Daži uz galvas nēsāja raupju masku vai maisu ar acu augstumā iegrieztām šķirbām - iespējams, lai noslēptu kaites skarto seju vai ari lai palēninātu slimības izplatību.

- Kas viņi tādi? - es vaicāju.

- Nav ne jausmas, - Emma atbildēja, - un es ari negrasos jautāt.

- Izteikšu minējumu, ka nekur citur viņi nav gaidīti, - norūca Edisons. - Neaizskaramie, mēra pārnēsātāji vai ari noziedznieki, kuru nodarījumus pat Velna aizā uzskata par nepiedodamiem. Šeit, pašā dibenā, uz īpatņu pasaules galējās robežas, apmetušies tie, kuriem ir izdevies izbēgt no karātavām. Izstumto pasaules izstumtie.