Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

-Ja šī ir galējā robeža, tādā gadījumā nebūtnēm jābūt pavisam tuvu, - Emma paziņoja.

- Vai tas, ka šie ļaudis ir īpatņi, ir viennozīmīgi skaidrs? - es nebiju drošs. Es viņos nesaskatīju gandrīz neko īpašu, izņemot izmisumu. Pat ja tā no manas puses bija pārliecīga lepnība, es nespēju noticēt, ka īpatņu kopiena, lai cik degradējusies, varētu pieļaut dzīvi šādā viduslaikiem raksturīgā netīrībā.

- Nezinu un negribu zināt! - Emma atcirta. - Vienkārši ej uz priekšu!

Mēs turpinājām ceļu nodurtām galvām un uz priekšu vērstiem skatieniem un tēlojām, ka mūs nebūt neinteresē, vai pretimnācēji atbild ar to pašu. Vairums turējās no mums pa gabalu, bet daži vilkās pakaļ un lūdza ubagu dāvanas.

- Vienalga ko. Vienalga ko! Kaut blašķīti, kaut lāsīti! - kāds teica, pielikdams roku pie acīm.

- Lūdzu! - otrs bija tikpat uzstājīgs. - Jau dienām ilgi neesam dabūjuši ne lāsīti!

Šo cilvēku sejas klāja baku rētas un skrambas, it kā pār vaigiem būtu lijušas skābes asaras. Es tik tikko spēju uz viņiem noraudzīties.

- Lai ko jūs gribat, mums tā nav. - Emma ar kāju atgaiņājās no lūdzējiem.

Ubagi atkāpās un palika stāvam uz ceļa, veltot mums drūmus skatienus. Kāds cits iesaucās spalgā, asā balsī: - Ei, tu! Puika!

- Nepievērs uzmanību, - Emma pačukstēja.

Galvu nepagriezis, iesānis pašķielēju uz kliedzēju. Skrandās ietinies vīrietis tupēja zemē pie sienas un ar drebošu roku rādīja uz mani.

- Tu esi tas? Puika! Tu taču esi tas, vai ta’ ne? - Svešais noņēma pār brillēm pārvilktu acs pārsēju un nopētīja mani. - Je-heiiii! - viņš paklusām iesvilpās, un sejā atplauka bezzobains nomelnējušu smaganu smaids. - Viņi jau gaida tevi.

- Kas tad?

Es nespēju ilgāk izturēt un nostājos iepretī svešiniekam. Emma nepacietīgi nopūtās.

Ubaga smaids iepletās vēl neprātīgāks. - Putekļu mātes un mezglu rāvēji! Nolāpitie pārziņi un svētītie kartogrāfi! Visi un ikviens! - Trakais pacēla rokas gaisā un paklanījās tēlotā pazemībā, tad atklepoja gļotas. - Gaida tevi jau sennnnnn.

- Kāpēc?

- Ejam! Skaidrs, ka viņš ir ārprātīgs, - Emma mani steidzināja.

- Lielā izrāde, lielā izrāde, - gluži kā karnevāla iekšā saucējs ubags klaigāja te augstākā, te zemākā balsī. - Vislielākā, labākā un pati pēdējā! Tā ir jau gannndriz klāt!...

Pār augumu pārskrēja netīkami auksti drebuļi. - Es jūs nepazīstu, un jūs, nolādēts, nekādā gadījumā nevarat pazīt mani! -Es pagriezos un devos prom.

- Protams, pazīstu, - ubaga balss mani panāca. - Tu esi tas puika, kurš runā ar tukšpauriem.

Es sastingu. Emma un Edisons pagriezās un apstulbuši blenza uz mani.

Es skrēju atpakaļ un metos ubagam virsū. - Kas tu esi? - kliedzu viņam tieši sejā. - Kas tev to teica?

Bet trakais tikai smējās un smējās, un no viņa es vairs neko neuzzināju.

Ap mums jau pulcējās bariņš vērotāju, un mēs nemanīti aizlavījāmies prom.

- Tikai neskaties atpakaļ! - Edisons uzsauca.

- Aizmirsti! - piebilda Emma. - Viņš ir traks.

Šķiet, mēs visi sapratām, ka šis cilvēks varētu pateikt kaut ko vairāk, bet tā arī neko no viņa neuzzinājām. Ātri soļojām uz priekšu paranoiskā klusumā, bet smadzenes zumēja no neatbildamiem jautājumiem. Neviens nepieminēja ubaga savādos apgalvojumus, un es biju pateicīgs par to. Man nebija ne mazākās nojausmas, ko tie varētu nozīmēt, un biju arī pārlieku noguris, lai par to prātotu. Emma un Edisons tik vārgi vilka kājas uz priekšu, ka bija skaidrs - ari viņu spēki iet uz beigām. Ari par to mēs nerunājām. Pārgurums bija mūsu jaunais ienaidnieks, un, to pieminot, mēs tikai vairotu tā spēku.

Ceļš mūsu priekšā vijās lejup, tā galā krājās vēl blāvs miglas klājs, un mēs piemiedzām acis, cenšoties ieraudzīt nebūtņu tiltu. Man iešāvās prātā, ka Lorēna varēja mums samelot. Ja nu tāda tilta nemaz nav? Ja nu viņa mūs nosūtīja uz šo bedri, cerot, ka tās iemītnieki mūs apēdīs dzīvus? Būtu mēs veduši to sievieti sev līdzi, varētu viņu piespiest...

- Tur tas ir! - Edisons iekliedzās, un suņa augums, izliecies kā bulta, norādīja uz priekšu.

Mēs centāmies saskatīt to, ko viņš jau redzēja - lai gan Edisons nēsāja brilles, viņa redze tik un tā bija labāka par mūsējo -, un jau pēc desmit soļiem neskaidri samanījām, ka ceļš sašaurinās un pēc tam izliecas pāri tādam kā bezdibenim.

- Tilts! - Emma iesaucās.

Acumirklī aizmirsuši par nogurumu, metāmies uz priekšu skriešus, saceļot gaisā melnu putekļu mākoni. Jau pēc minūtes apstājāmies, lai atvilktu elpu; no šīs vietas redzamība bija skaidrāka. Virs bezdibeņa krājās zaļganas dūmakas palags. Zem tā pavīdēja balta akmens sienas svītra, virs tās - augsta torņa neskaidrās aprises, kura spice pazuda miglā.

Te nu tas bija - nebūtņu cietoksnis. Ap to valdīja tāds kā nesaprotams tukšums - līdzīgi sejai, kuras vaibsti pēkšņi pazūd