Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Tik noskrandušus graustu iemītniekus vēl nebija gadijies redzēt; tie bija pakrituši pelnos tādās nedzīva sastinguma pozās, ka īsu bridi es sēdošos noturēju par mirušiem. Viņu mati un ķermeņi bija nomelnējuši no pelniem un taukiem un sejas izvagoja tik daudz izciļņu un rētu, ka tie varēja būt lepras slimnieki. Kad turpinājām ceļu starp viņiem, daži vārgi pacēla skatienu, it kā kādu gaidīdami, bet ne jau mūs. Tad galvas atkrita atpakaļ uz krūtīm. Vienīgais cilvēks, kas stāvēja, bija puišelis ar mednieka ausaini galvā, kurš ložņāja starp gulošajiem un aptīrija to kabatas. Pamodinātie viņu iepļaukāja, bet nesaņēmās, lai mestos zaglēnam pakaļ. Viņiem jau nemaz nebija, ko zagt.

Pēkšņi kāds, kuram gājām garām, iekliedzās: - Jūs mirsiet!

Emma apstājās un izaicinoši uzsauca gulošajam: - Kurš to teica?

-Jūs mirsiet!

Klaigātājs gulēja uz zemē nomesta kartona gabala, un dzeltenās acis lūrēja cauri melno matu ērkulim. - Viņu tiltu nevienam nav lemts šķērsot bez viņu atļaujas.

- Mēs tik un tā to šķērsosim. Tāpēc, ja jums ir zināms kaut kas, no kā mums jāpasargājas, sakiet to tūlīt pat!

Vīrietis izspieda vārgu smieklu. Pārējie klusēja.

Emma nopētīja gulošos. - Vai neviens mums nepalīdzēs?

Kāds vīrietis sāka runāt: - Uzmanieties, lai ne... - bet jau pēc pirmajiem vārdiem cits vīrs viņu apklusināja.

- Lai viņi iet, un pēc dažām dienām mums atkritīs viņu suliņa!

Graustu iemītnieku bariņu pāršalca mokpilns, kārs vaids.

- Ek, ko gan es atdotu par mazu trauciņu! - nočukstēja kāda sieviete man pie kājām.

- Tikai par lāsi, par vienu vienīgu lāsi! - kāds vīrietis iedziedājās un tupus palēcās. - Tikai par lāsi viņu suliņas!

- Beidziet mūs spīdzināt! - iesmilkstējās cits. - Pat nepieminiet to!

- Ejiet visi pie velna! - Emma uzkliedza. - Gatavojies iet pāri, Bezbailīgais Edison!

Mēs riebumā novērsāmies no gulošajiem.

Šaurais, viducī izliektais tilts bija būvēts no tik dzidra marmora, ka šķita - pat ielas pelni neuzdrošinās uz tā nosēsties. Edi-sons lika mums apstāties pašā tilta sākumā. - Pagaidiet, te kaut kas ir! - viņš sacīja, un mēs stāvējām un nervozējām, kamēr suns aizvēra acis un ošņāja gaisu līdzīgi kā gaišreģis, kurš veras kristāla lodē.

- Mums tūliņ pat jāiet pāri. Šeit mēs esam kā uz delnas, -Emma pačukstēja, bet Edisons jau bija projām. Turklāt patiešām nešķita, ka mums uzglūnētu lielas briesmas. Uz tilta neviena nebija, arī otrā galā neviens neapsargāja restotos vārtus. Nevienu nemanīja arī uz garā, baltā mūra, kur varētu stāvēt ar šaujamajiem un binokļiem apbruņoti vīri. Papildus mūriem cietokšņa aizsardzības sistēmu veidoja vēl tikai bezdibenis, kurš to apvija kā grāvis un kura dibenā mutuļoja verdoša upe. No tās gaisā pacēlās sēra zaļi tvaiki, kas apņēma mūs visus. Tilts bija vienīgā redzamā pāreja.

- Joprojām jūties vīlusies? - es jautāju.

- Absolūti aizvainota, - Emma attrauca. - Izskatās, ka viņi pat necenšas mūs nelaist sev klāt.

-Jā, tas mani satrauc.

Edisons noelsās un plati atvēra acis. Tās izstaroja elektrisku gaismu.

- Kas ir? - Emma aizelsusies jautāja.

-Tikai pavisam vārgas pēdas, bet Balensiagas Žubītes smaržu es sajustu jebkur.

- Un pārējie?

Edisons paošņāja vēlreiz. - Kopā ar viņu bija vairāki mūsējie. Nevaru pateikt, tieši kuri vai cik viņu bijis. Pēdas ir diezgan neskaidras. Nesen pa šo ceļu ir gājuši daudzi īpatņi, un es nerunāju par tiem tur. - Suns uzmeta indīgu skatienu mums aiz muguras gulošajiem. - Viņu īpatnā būtība ir vāja, gandrīz pilnīgi izzudusi.

- Tad jau tā sieviete, kuru nopratinājām, būs teikusi patiesību, - es secināju. - Nebūtnes ved savus gūstekņus tieši šurp. Mūsu draugi ir pabijuši te.

Kopš brīža, kad draugus aizveda, manu sirdi nospieda smacējoša bezcerība, bet šobrīd tās tvēriens mazliet atslāba. Pirmoreiz ilgu stundu laikā mūs mudināja rīkoties ne tikai cerība un minējumi. Bijām ienaidnieka teritorijā sadzinuši draugu pēdas līdz pat nebūtņu mitekļa slieksnim. Jau pats šis fakts bija uzskatāms par nelielu uzvaru, un, lai arī tikai uz acumirkli, tomēr mani pārņēma pārliecība, ka viss ir iespējams.

- Tādā gadījumā vēl dīvaināk, ka šo vietu neviens neapsargā, - Emma drūmi noburkšķēja. - Man tas nemaz nepatīk.

- Man arī ne, - es piekritu. - Tomēr neredzu citu ceļu, kā turp nokļūt.

- Es varētu tikt pāri ari šim te, - Edisons norūca.

- Mēs tev sekosim tik tālu, cik varēsim, - Emma piebilda.

- Es to augstu vērtēju, - Edisons vairs neizklausījās tik ļoti bezbailīgs.

Es nospriedu, ka tiltam varētu pārskriet pāri mazāk nekā minūtes laikā, bet kāpēc lai skrietu? Tāpēc, manā prātā materializējās Tolkīna rakstītās rindas, ka Mordorā neviens tā vienkārši neieiet.

Mēs metāmies pāri tiltam ātrā riksī, un mums aiz muguras atskanēja sačukstēšanās un pieklusināti smiekli. Es atskatījos uz zemē gulošajiem. Pārliecināti, ka mūs gaida šaušalīgs gals, viņi sakustējās, meklēdami labāku skatu uz tiltu. Vēl pietrūka tikai popkorna. Man gribējās atgriezties un viņus visus līdz beidzamajam iegrūst verdošajā upē.

Pēc dažām dienām mums atkritīs viņu suliņa. Es nezināju, kā to saprast, un cerēju, ka nekad ari neuzzināšu.