Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Tilta izliekums kļuva stāvāks. Piezagusies paranoja lika sirdij pukstēt divtik ātri. Biju pārliecināts, ka kaut kas nokritis no gaisa un mums vairs nebūs, kurp skriet. Es jutos kā pele, kura metas uz slazdu.

Čukstus atsaucām atmiņā plānoto: dabūsim Edisonu iekšā pa vārtiem, tad jozīsim atpakaļ uz graustu rajonu un sameklēsim kādu neuzkrītošu slēpni, kur nogaidīsim. Ja suns neatgriezīsies triju stundu laikā, mēs ar Emmu atradīsim veidu, kā iekļūt cietoksnī.

Mēs tuvojāmies tilta augstākajai vietai, no kuras es varētu uzmest acis līdz šim aizsegtajai lejup vērstajai daļai, kad laternu stabi sāka kliegt:

- Stāt!

- Kas tur nāk?

- Neviens netiks garām!

Mēs apstājāmies un apjukuši blenzām pavērtām mutēm, nesaprazdami, ka klaigā nevis laternu stabi, bet gan uz gariem pīķiem uzmauktas nocirstas galvas. Tās izskatījās briesmigi -ar sakaltušu, pelēku ādu un izkārtām mēlēm, un, lai gan vairs nesaistītas ar rīkli, trīs no šim galvām bija mūs uzrunājušas. Tilta abās pusēs pa pāriem bija izvietotas pavisam astoņas galvas.

Šķita, ka Edisons vienīgais nav pārsteigts. - Tikai nesakiet, ka ne reizi neesat redzējuši tilta galvu, - viņš sacīja.

- Ne soli tālāk! - iesaucās galva no mums pa kreisi. - Tos, kuri šķērso tiltu bez atļaujas, gandrīz pavisam droši gaida nāve!

- Varbūt būtu jāsaka pavisam droši, - piebilda galva no mums pa labi. - Gandrīz izklausās tā pārāk nekonkrēti.

- Mums ir atļauja, - es veikli sameloju. - Es esmu nebūtne un vedu šos divus īpatņus pie Kola.

- Mūs neviens nav brīdinājis, - galva pa kreisi izklausījās aizkaitināta.

- Ričard, vai viņi tev atgādina gūstekņus? - pajautāja galva pa labi.

- Nevaru to pateikt, - attrauca kreisā. - Kraukļi jau pirms daudzām nedēļām izknāba man acis.

- Tev ari? - labā pārjautāja. - Žēl.

- Viņš neizklausās ne pēc viena man zināma nebūtnes, - turpināja kreisā galva. - Kā jūs sauc, kungs?

- Smits, - es atbildēju.

- На! Smita mums nav! - atcirta galva pa labi.

- Esmu jauniņais.

- Labs mēģinājums. Nē, nedomāju vis, ka laidīsim jūs garām.

- Un kurš gan mūs apturēs? - es painteresējos.

- Skaidrs, ka ne jau mēs, - atbildēja galva pa kreisi. - Mēs šeit esam tikai vēstneši.

- Un informētāji, - piebilda galva pa labi. - Vai tu zini, ka man ir grāds muzeju zinībās? Es nemaz nesapņoju kļūt par tilta galvu...

- Neviens negrib būt par tilta galvu! - atcirta kreisā. - Kurš mazulis gan uzaug ar sapni, ka kļūs par kaut kādu sasodītu tilta galvu, kas visu dienu dzen prom ļaudis un kam kraukļi izknābā acis?! Tomēr dzīve ne visiem kaisa rozes zem kājām, vai ne?

- Ejam! - Emma čukstēja. - Tās spēj tikai pļāpāt ar mums.

Vairs neklausīdamies galvu teiktajā, devāmies tālāk pa tiltu,

bet katra no galvām, kam gājām garām, turpināja mūs brīdināt.

- Ne soli tālāk! - kliedza ceturtā.

-Jūs ejat pretī briesmām! - kauca piektā.

- Viņi laikam neklausās, - piebilda sestā galva.

- Labs ir, - gaisīgā toni sarija septītā. - Tikai nesakiet, ka mēs jūs nebrīdinājām!

Astotā galva tikai parādīja mums savu biezo, zaļo mēli, un tad jau tās palika mums aiz muguras. Bet gandrīz augstākajā punktā tilts spēji aprāvās - tur, kur bija jāatrodas bruģakmeņiem, pletās liels, divdesmit pēdas dziļš bezdibenis, kurā es gandrīz ievēlos. Emma mani noķēra, kad es jau vicināju rokas pa gaisu, lai noturētos uz tilta.

- Nolādēts, viņi to tiltu nav pabeiguši! - Mani vaigi svila no adrenalīna un apjukuma. Sadzirdēju mums aiz muguras vispirms galvu un pēc tam arī zemē gulošo nabagu smieklus.

Būtu mēs joprojām skrējuši, laikus nenobremzētu un pārkristu pāri aizas malai.

- Kā tu jūties? - Emma pajautāja.

- Man viss kārtībā, - es attraucu, - bet mums gan nav. Kā mēs tagad dabūsim Edisonu pāri?

- Tas nu gan ir satraucoši, - suns izmeta, soļojot gar bezdibeņa malu. - Man ne prātā nenāk, ka mēs varētu lēkt pāri...

- Nekādu izredžu, - es atbildēju. - Pat maksimāli ātri skrienot, attālums ir pārāk liels. Pat ja lēktu pāri ar kārti.

- Hm... - Emma atskatījās. - Jūs man piespēlējāt labu ideju. Tūlīt būšu atpakaļ.

Mēs ar Edisonu vērojām, kā Emma aiziet lejup pa tiltu un apstājas pie tuvākās galvas. Meitene satvēra plaukstās pīķi, uz kura galva bija uzmaukta, un parāva.

Kārts viegli iznāca laukā. Lai gan galva skaļi protestēja, Emma nolika to zemē, pielika pēdu tai pie sejas un spēcīgi iespēra. Galva noslīdēja no pīķa un aizripoja lejup pa tiltu, nikni kaukdama. Starojošā Emma atgriezās pie mums, nostādīja pīķa galu bezdibeņa malā un ļāva tam ar skaļu metālisku troksni pārkrist pāri aizai.

Emma pavērās uz rezultātu un sarauca pieri. - Nav jau gluži Londonas tilts. - Šķita, ka uz divdesmit pēdas garās un collu platās, vidū mazliet ieliektās laipas tikai cirka akrobāts varētu noturēt līdzsvaru.

- Pieliksim klāt vēl kādu, - es ierosināju.

Mēs skraidījām šurpu turpu, vilkām pīķus laukā no zemes un likām tos pāri aizai. Galvas spļaudījās, lamājās un izkliedza tukšus draudus. Kad pēdējā no pīķa norautā galva aizripoja pa zemi, mēs bijām izveidojuši nelielu metāla tiltiņu tik tikko pēdas platumā, kurš turklāt bija slidens no galvu spļaudekļiem un tik nestabils, ka to sakustināja pat pelnu brāzma.