Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Par Angliju! - Edisons iesaucās un steigšus uzkāpa uz piķiem.

- Par mis Peregrīni! - es piebalsoju, sekodams sunim.

- Par mīlestību uz putniem - aiziet! - Emma nokliedzās un uzkāpa uz laipiņas aiz manis.

Edisons pamatīgi bremzēja mūsu virzīšanos uz priekšu. Viņa mazās ķepiņas nemitīgi ieslīdēja spraugās starp pīķiem, kas griezās uz riņķi kā asis un lika manam kuņģim savilkties mezglā. Es centos domāt tikai par to, kur lieku nākamo soli, un neredzēt bezdibeni zem pēdām, bet tas nebija iespējams. Verdošā upe pievilka manu skatienu kā magnēts, un es pieķēru sevi prātā pārliekam, vai atrodamies pietiekami augstu, lai es ietu bojā jau kritiena laikā, vai arī izdzīvošu tik ilgi, lai sajustu, ko nozīmē izvārīties dzīvam. Tikmēr Edisons bija pavisam atmetis domu pāriet pāri un, nogūlies uz pīķiem, sāka līst uz priekšu kā gliemezis. Tā viņš nožēlojami virzījās uz priekšu collu pēc collas un bija jau ticis pāri pusceļam, kad sajūta manā kuņģī pastiprinājās un tas savilkās mezglā; es jau pārlieku labi zināju, ko tas nozīmē.

Tukšpauris. Es mēģināju to pateikt skaļi, bet mute bija izkaltusi, un, kamēr noriju siekalas un pārdabūju vārdu pār lūpām, sajūta bija pastiprinājusies desmitkārt.

- Cik briesmīga neveiksme! - Edisons atsaucās. - Kur tas ir - priekšā vai aiz mums?

Es to nevarēju uzreiz pateikt, un pagāja laiks, līdz piefiksēju tukšpaura atrašanās vietu.

- Džeikob! Priekšā vai aizmugurē? - Emma iekliedza man ausī.

Priekšā. Mans iekšējais kompass nemēdza kļūdīties, bet tam nebija nozīmes - tobrīd mēs labi pārskatījām visu lejupejošo ceļu līdz pat vārtiem, bet tur neviena nebija. Tur nebija nekā.

- Es nezinu, - atbildēju.

- Tad ejam tālāk uz priekšu! - Emma attrauca.

Mēs atradāmies tuvāk otram, nevis šim krastam, un mums izdotos ātrāk tikt nost no pīķiem, ja ietu uz priekšu. Es atmetu bailes malā, pieliecos, paņēmu Edisonu uz rokām un metos skriet, kājām slidot un ķeroties aiz nestabilajiem piķiem. Spriežot pēc sajūtām, tukšpauris atradās tik tuvu, ka viņu varētu aizsniegt, un nu jau es to ari dzirdēju - ņurdēšana atskanēja no kādas neredzamas vietas mums priekšā. Mans skatiens sekoja skaņai līdz kādam punktam zemāk par mūsu kājām - trūkstošajā tilta daļā, kur akmeni bija izcirsti vairāki šauri caurumi.

Tur. Tilts bija vidū tukšs, un tukšpauris mitinājās šajā tukšumā. Lai gan tā ķermenis nekādi nespētu izspraukties cauri akmenī izcirstajām spraugām, mēles to varētu paveikt.

Biju jau ticis nost no pīķiem un stāvēju uz stabilās tilta virsmas, kad izdzirdēju Emmas kliedzienu. Nometu Edisonu zemē un pagriezos, lai atskatītos, kad viena no tukšpaura mēlēm apķērās meitenei ap vidukli un parāva viņu gaisā.

Emma izkliedza manu vārdu, un es saucu viņas vārdu. Mēle purināja un mētāja manu draudzeni augšā lejā. Viņa vēlreiz iekliedzās. Nespēju iedomāties vēl briesmīgāku skaņu.

Cita mēle no apakšas uzsita pa pīķiem, mūsu uz ātru roku darinātais tiltiņš grabēdams aizlidoja pa gaisu, un pīķi kā sērkociņi iebira bezdibenī. Tad otra mēle pasniedzās pēc Edisona, bet trešā ieblieza man pa krūtīm.

Es nokritu zemē, un, kamēr cīnījos pēc elpas, mēle apvijās man ap vidukli un pacēla mani gaisā. Otra bija satvērusi Edisonu aiz pakaļkājām. Vienā mirklī mēs visi trīs jau zvārojāmies ar kājām gaisā.

Asinis saskrēja galvā un aptumšoja skatienu. Es dzirdēju, kā Edisons rej un kož tukšpaura mēlē.

- Nedari tā, tas nometīs tevi zemē! - es saucu, bet suns turpināja pretoties.

Arī Emma bija bezspēcīga: ja viņa apdedzinātu ap vidukli apvijušos mēli, tukšpauris nomestu viņu zemē.

- Džeikob, runā ar viņu! - meitene kliedza. - Liec viņam apstāties!

Es pieliecos, lai saskatītu šaurās spraugas, caur kurām mēles bija izlīdušas. Tukšpaura zobi bija iecirsti akmens režģī. Aiz tām asinskāri mirdzēja melnas, izvalbītas acis. Mēs kā augļi karājāmies resnajās stīgās virs dziļā bezdibeņa.

Es centos runāt tukšpaurim saprotamā valodā. - LIEC MŪS ZEMĒ! - es kliedzu, bet atskanēja tikai angļu valodas vārdi.

-Vēlreiz! - iesaucās Edisons.

Es pievēru acis un iztēlojos, kā tukšpauris paklausa manai pavēlei, tad mēģināju vēlreiz.

- Liec mūs zemē uz tilta!

Jau atkal angliski. Šis nebija tas tukšpauris, kuru biju iepazinis un ar kuru stundām ilgi sarunājos, kad tas bija iesalis ledū. Šis bija cits, man nezināms radījums, un saikne starp mums bija vārga un nedroša. Šķita - briesmonis jūt, ka es meklēju piekļuvi tā smadzenēm, un piepeši uzmeta mūs augšā, atvēzējoties tā, it kā grasītos ielidināt aizā. Man jāatrod kontakts - lai vai kā, bet tūlīt...

- STĀT! - es ieaurojos ar jēlu rīkli un šoreiz sadzirdēju tukš-pauru valodas rīkles skaņas.

Mēs sastingām augstu gaisā. Kādu brīdi mēs tur vienkārši karājāmies un šūpojāmies vējā kā izkarināti veļas gabali. Šo to mani vārdi bija panākuši, bet ne pietiekami daudz. Es biju tikai radījis tukšpaura galvā apjukumu.

- Man trūkst elpas, - Emma nočukstēja. Mēle jau žņaudza meitenes kaklu pārāk cieši, un viņas seja stipri pietvīka.