Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Liec mūs zemē uz tilta! - es sacīju - jau atkal tukšpauru valodā. Ik frāze, pateikta tukšpauru mēlē, ieķērās man rīklē. Ik reizi, kad kaut ko pateicu, mani pārņēma sajūta, it kā es atkle-potu spraudītes.

Tukšpauris kā šaubīdamies nodrebinājās. īsu, optimisma pilnu brīdi es pat nospriedu, ka tas paklausīs, bet tad nezvērs pacēla mani vēl augstāk gaisā un kratīja tik stipri, kā parasti izpurina slapju dvieli.

Mans skatiens aizmiglojās un uz acumirkli aptumšojās. Kad atjēdzos, mēle bija sastingusi un mutē krājās asinis.

- Pavēli tam likt mūs zemē! - Emma kliedza, bet es vairs tik tikko spēju parunāt.

- Et jau mēģinu... - es nošļupstēju, tad noklepojos un izspļāvu asinis. - Liet mūt zemē! - es izdvesu tik tikko saprotamā angļu valodā. - Liet mūt...

Es apklusu un sakārtoju domas. Dziļi ievilku elpu.

- Liec mūs zemē uz tilta! - mana pavēle izskanēja skaidrā tukšpauru valodā.

Es trīsreiz atkārtoju šos vārdus, cerot, ka tie ieķersies tukš-paura reptiļa smadzeņu rievās. - Liec mūs zemē uz tilta! Liec mūs zemē uz tilta! Liec mūs zemē uz tilta!

Nezvērs pēkšņi vilies ierēcās tā, ka visi kauli šķita nodrebam, pierāva mani pie caurumiem tilta pamatnē, aiz kuriem pats bija ieslodzīts, un ierēcās vēlreiz. Man uz sejas nošķīda melnu siekalu pārslas. Pēc tam tukšpauris pameta mūs visus trīs gaisā un aizsvieda atpakaļ tur, no kurienes bijām nākuši.

Šķita, ka mēs spirināmies gaisā pārlieku ilgi. Mēs kritām, tuvodamies savam neizbēgamajam liktenim - par to es biju pārliecināts -, bet tad mans plecs atsitās pret tilta cieto bruģi un mēs slīdējām lejup visā tā garumā līdz pašai tilta pamatnei.

Pārsteidzošā kārtā mēs joprojām bijām dzīvi. Sasisti, bet pie pilnas apziņas un nezaudējuši nevienu locekli. Ripojot pa gludo tilta marmoru, trāpījām pa nocirsto galvu kaudzi, kas pašķīda uz visām pusēm, un beidzot apstājāmies. Kamēr atguvāmies, galvas mūs dzēlīgi apsmēja.

- Laipni lūgti atpakaļ! - izmeta tā galva, kas gulēja vistuvāk man. - Jūsu šausmu kliedzieni mums itin labi patika. Jums gan ir spēcīgas plaušas!

- Kāpēc jūs mums nepateicāt, ka tajā sasodītajā tiltā slēpjas tukšpauris?! - es atcirtu un beidzot piecēlos sēdus. Viss mans ķermenis - saskrāpētās rokas, nobrāztie ceļi un pulsējošais plecs, kas droši vien bija izmežģīts, - svila no sāpēm.

- Kāds mums prieks to darīt? Pārsteigumi ir daudz labāki.

- Jūs laikam esat iepatikušies Kuteklim, - sacīja otra galva.

- Iepriekšējam apmeklētājam tas nokoda kājas.

- Tas vēl nekas, - ierunājās galva ar spīdīgu pirāta riņķi ausi.

- Es reiz redzēju, kā tas apvija mēli ap īpatni, uz piecām minūtēm iemērca to upē un pēc tam uzvilka augšā un apēda.

- īpatņi al dente! - trešā galva sajūsmināti iesaucās. - Mūsu Kuteklis ir gardēdis.

Vēl īsti nespēdams nostāvēt uz kājām, es aizvilkos dažas pēdas uz priekšu līdz Emmai un Edisonam. Meitene sēdēja un berzēja galvu, bet suns mēģināja ar visu svaru nostāties uz savainotās ķepas.

- Kā jūs jūtaties?

- Diezgan stipri sasitu galvu, - Emma man atbildēja un, kad es pašķiru viņas matus, lai tuvāk apskatītu tekošo asins strūkliņu, sāpēs saviebās.

Edisons pacēla gaisā ļengano ķepu. - Šķiet, ka tā ir lauzta. Tu nu gan būtu varējis palūgt, lai tas zvērs noliek mūs zemē maigāk.

- Ārkārtīgi smieklīgi! - es atcirtu. - Ja tā padomā - kāpēc es tam neliku vienkārši nožmiegt visus nebūtnes un izglābt mūsu draugus?

- Vispār jau es brīnos par to pašu, - sacīja Emma.

- Es jokojos.

- Es gan ne, - meitene attrauca. Es nosusināju viņas brūci sava krekla aprocē. Emma spēji ievilka elpu un atgrūda manu roku. - Kas tur īsti notika?

- Kā noprotu, tukšpauris mani saprata, bet man neizdevās piespiest viņu paklausīt. Ar šo tukšpauri man nav tāda kontakta kā... ar to otru.

Briesmonis bija beigts, sašķaidīts gulēja zem tilta, iespējams, pat noslīcis, un tobrīd man sametās viņa mazliet žēl.

- Kā tu atradi kontaktu ar to pirmo? - Edisons jautāja.

Es ātri atsaucu atmiņā, kā atradu tukšpauri, iesalušu ledū līdz pat acāboliem, un, pavadot nakti savādi tuvā atmosfērā ar nezvēra galvai pieliktu roku, man acīmredzot izdevās ielauzties nozīmīgā tā nervu sistēmas daļā.

- Ja tev nebija kontakta ar to tukšpauri zem tilta, kāpēc tas neatņēma mums dzīvību? - Edisons neatstājās.

- Varbūt es to apmulsināju?

- Tev šī spēja jāattlsta, - Emma bija tieša. - Mums jādabū Edisons otrā krastā.

- Jāattīsta? Un ko man darīt - varbūt ņemt privātstundas? Tas nezvērs mūs nogalinās, tiklīdz nākamreiz tiks tuvumā. Mums jāatrod cita pārejas vieta.

- Džeikob, citas pārejas vietas nav. - Emma ar pirkstiem atglauda no sejas sapinkājušos matu plīvuru un cieši ielūkojās man acīs. - Tu esi tā pāreja.

Es jau sāku meklēt ne īpaši ticamus atspēkojumus, kad sajutu asas sāpes un iekaucies pielēcu stāvus. Viena no galvām bija iekodusi man dibenā.

- Kas vēl nebūs! - es iekliedzos un saberzēju sāpīgo vietu.

- Uzmauc mūs atpakaļ uz pīķiem un noliec, kur atradi, vandalis tāds! - galva sacīja.