Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Es no visa spēka iespēru galvai, un tā aizripoja līdz zemē sēdošo nabagu bariņam. Visas pārējās galvas sāka klaigāt un mūs lamāt, ar žokļu kustībām groteski pārvietojoties pa zemi. Es atbildēju ar lāstiem un spārdīju pelnus briesmīgajām galvām ar sažuvušo ādu sejā, līdz tās visas spļaudījās un kāsēja. Tad pa gaisu atlidoja kaut kas neliels un apaļš un ar slapju plīkšķi trāpīja man pa muguru.

Sapuvis ābols. Es pagriezos pret nabagiem. - Kurš to meta?

Skrandaiņi ierēcās un sāka ķiķināt zemās balsīs kā narkomāni.

- Tinieties atpakaļ turp, no kurienes esat nākuši! - viens no viņiem iebrēcās.

Es sāku apsvērt, ka šī doma nemaz nav tik peļama.

- Kā viņi uzdrošinās! - Edisons norūca.

- Neņem galvā! - Manas dusmas bija gandrīz galā. - Labāk...

- Kā tu uzdrošinies? - Edisons atkal nokliedzās un veikli sacēlās pakaļkājās. - Vai tad jūs neesat īpatņi? Kā jums nav kauna? Mēs taču cenšamies jums palīdzēt!

- Dodiet mums pudelīti vai ari pārtopiet par izbāzeņiem! -ieķērcās kāds skrandains sievišķis.

Edisons jau trīcēja aiz niknuma. - Mēs cenšamies jums palīdzēt, - suns atkārtoja, - bet jūs pret mums tā -jūs pret mums tā! Kamēr mūsējos nogalina un mūsu cilpas iznīcina, jūs te gulšņājat ienaidnieka vārtu priekšā! Jums pašiem būtu jāuzbrūk! - Ar savainoto ķepu Edisons norādīja uz vārtiem. - Jūs visi esat nodevēji, un es zvēru, ka pienāks diena, kad es jūs vilkšu Imbriņu taisnās tiesas priekšā, kura jūs sodīs!

- Labi, labi, netērē ar viņiem pēdējos spēkus. - Emma nedroši piecēlās kājās, bet pret meitenes plecu uzreiz atsitās sapuvusi kāpostgalva un ar plīkšķi sašķīda pret zemi.

Arī mana draudzene zaudēja savaldību.

- Tad nu tā, kāda ģīmis tūlīt sadegs! - viņa kliedza un pamāja ar liesmojošo delnu uz nabagu pusi.

Kamēr Edisons runāja, vairāki stāvi, sabāzuši galvas kopā, sazvērnieciski sačukstējās, un tagad tie tuvojās mums ar neasiem ieročiem rokās. Nozāģēts zars. Caurules gabals. Situācija strauji pasliktinājās.

-Jūs mums esat līdz kaklam! - nesteidzīgi viļādams vārdus, pavēstīja kāds apskrambāts vīrietis. - Mēs jūs iemetīsim upē.

- To es gan gribētu redzēt! - Emma atcirta.

- Es gan ne, - es iebildu. - Manuprāt, mums jāzūd kokos.

Viņi bija seši, mēs - trīs, turklāt ne īpaši labā stāvoklī: Edisons kliboja, pār Emmas seju tecēja asinis, un es pēc pleca savainojuma tik tikko varēju pacelt labo roku. Tikmēr uzbrucēji jau sāka mūs ielenkt. Viņu mērķis bija iedzīt mūs aizā.

Emma atskatījās uz tiltu un tad pievērsās man: - Saņemies! Es zinu, ka tu vari dabūt mūs pāri. Pamēģini vēlreiz!

- Emma, es nevaru. Nevaru. Es to saku nopietni.

Tā bija patiesība. Kontrolēt šo tukšpauri nebija manos spēkos, vismaz pagaidām ne, un es to apzinājos.

- Ja tas puika saka, ka nevar, tātad nevar. Es gribu viņam ticēt, - Edisons ierunājās. - Mums jāatrod cita izeja.

Emma sapīka. - Piemēram? - Viņa uzlūkoja Edisonu. - Vai tu vari paskriet? - Emma pavērās uz mani. - Vai tu vari cīnīties?

Atbilde uz abiem jautājumiem bija “nē”. Es sapratu, ko mana draudzene gribēja teikt: mūsu iespējas strauji gaisa.

- Šādos apstākļos tādi kā es necīnās. Mēs pārliecinām ar vārdu! - Edisona teiktais nepieļāva iebildumus. Pagriezies ar seju pret nācējiem, suns iesaucās varenā balsī: - Mūsu brāļi īpatņi, esiet saprātīgi! Ļaujiet man teikt dažus vārdus.

Nācēji nepievērsa viņam nekādu uzmanību un aizvien vairāk aizšķērsoja mums atkāpšanās ceļu. Mēs kāpāmies atpakaļ uz tilta pusi, un Emma jau audzēja pēc iespējas lielāku uguns bumbu, bet Edisons tikmēr turpināja sludināt par dzīvniekiem, kas harmoniski sadzīvo mežā. Kāpēc mēs nevarētu rīkoties tāpat? - Ņemsim kaut vai parastu ezi un tā kaimiņu oposumu... Vai, saskaroties ar kopīgu ienaidnieku - ziemu -, viņi tērē spēkus, cenšoties viens otru iedzīt aizā? Nē!

- Viņš ir pavisam sagājis sviestā, - Emma secināja. - Aizver rīkli un labāk iekod kādam no viņiem!

Es pavēros apkārt un ar acīm meklēju kaut ko, ko varētu izmantot kā ieroci. Galvas bija vienīgie cietie priekšmeti izstieptas rokas attālumā. Es pagrābu vienu no tām aiz pēdējās atlikušās matu šķipsnas.

- Vai te ir vēl kāda cita pārejas vieta? - es kliedzu tai sejā. - Saki ātri, vai ari es tevi ielidināšu upē!

- Ej ellē! - Galva nospļāvās un atvāza žokļus, lai iekostu man.

Es metu to uz uzbrucēju pusi, bet kreisā roka izrādījās neveikla, un galva piezemējās pārāk tuvu. Es pasniedzos pēc citas galvas, pacēlu to un atkārtoju savu jautājumu.

- Tāda, protams, ir, - galva ņirdzīgi nošņāca. - Melnās bērtas pakaļējās durvīs! Jūsu vietā es gan labāk izvēlētos tiltu un tukš-pauri...

- Kas ir melnā bērta? Saki, vai es ari tevi aizsviedīšu!

- Viena no tām kuru katru brīdi tevi notrieks, - galva atcirta, un netālu atskanēja trīs šāvieni - tra-ta-ta! - lēni un nosvērti kā brīdinājums. Vīri, kas tikko grasījās mums uzbrukt, sastinga un visi kā viens atskatījās uz ceļu.