Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Gaisā sacelta pelnu mākoņa aizsegā mums tuvojās kaut kas liels, līdzīgs grabošai kastei. Tad mēs sadzirdējām nokrakšķam liela dzinēja ātruma pārslēgu, un no tumsas iznira smagā mašīna. Tas bija mūsdienīgs, militārām vajadzībām radīts braucamrīks ar kniedētām bruņām un riteņiem cilvēkam līdz jostasvietai. Tās aizmugurē atradās kravas nodalījums bez logiem, kuru no abām pusēm apsargāja divi ar automātiem bruņojušies nebūt-nes bruņuvestēs.

Tiklīdz parādījās mašīna, nabagi ieslīga tādā kā neprātā. Tie smējās un priecigi klaigāja, vicināja rokas un sita plaukstas gluži kā kuģa katastrofa izdzīvojušie uz vientuļas salas, kuri cenšas pievērst pāri lidojošas lidmašīnas uzmanību. Tā nu gadījās, ka nabagi aizmirsa par mums. Tā bija lieliska iespēja, un mēs negrasījāmies to palaist vējā. Es izslējos taisni, pasitu Edisonu kreisajā padusē un pakaļ Emmai vilkos laukā uz ceļa. Mēs būtu varējuši neapstāties - nogriezties no Dūmu ielas un noslēpties kādā drošākā Velna aizas nostūrī -, bet nu beigu beigās atradāmies aci pret aci ar savu ienaidnieku. Tas, kas notika vai grasījās notikt, nudien bija svarīgi. Mēs apstājāmies labu gabalu no ceļmalas, noslēpāmies aiz apdegušu koku pudura, kas mūs gandrīz nepiesedza, un vērojām, kas notiks.

Mašīna piebremzēja, un to ielenca ņudzošs pazemīgu ubagu bars. Tie lūdzās pēc pudelītes, pēc suliņas, pēc ambrozijas... Tikai pagaršot, tikai mazliet, kungs, lūdzu! Šiem slakteriem veltītā pielūgsme izraisīja pretīgumu, bet par ķeršanos pie karavīru drēbēm un zābakiem tie saņēma pretī vien apkaltu zoļu spērienus. Es tik tiešām nodomāju, ka nebūtnes sāks šaut vai ari iedarbinās mašīnu un sašķaidīs tos muļķus, kas bija nostājušies starp viņiem un tiltu. Taču smagā mašīna apstājās, un nebūtnes sāka izkliegt rīkojumus. Nostāties rindā, tepat, saglabāt kārtību, vai ari neko nedabūsiet! Kā trūkumcietēji rindā pēc maizes iebiedētais pūlis nostājās cits aiz cita un, nepacietīgi dīdoties, gaidīja, ko tiem tūliņ iedos.

Edisons bez brīdinājuma sāka lauzties ārā no mana tvēriena, cenšoties tikt zemē. Es pajautāju sunim, kas viņam lēcies, bet viņš tikai smilkstēja un vēl stiprāk rāvās brīvībā. Edisona seju pārņēma tāda izmisuma izteiksme, it kā viņš nupat būtu sadzinis galvenās pēdas. Emma sunim ieknieba, un tas apklusa tikai uz brīdi, lai pateiktu: - Tā ir viņa, mis Žubīte! - Tajā brīdī es sapratu, ka ar melno bērtu bija domāta mašīna ieslodzīto pārvadāšanai un ka nebūtņu milzīgā braucamrīka bagāžas nodalījumā noslēptā krava gandrīz noteikti ir cilvēki.

Tad Edisons man iekoda. Es iekaucies palaidu suni vaļā, un vienā acumirklī tas jau klumpačoja prom. Emma nolamājās, un es uzsaucu: - Edison, nevajag! - Tomēr apturēt viņu nebija iespējams; viņš klausīja instinktiem un uzticīga suņa neapspiežamajai vēlmei aizstāvēt savu saimnieci. Es metos Edisonam pakaļ, bet nenoķēru - viņš izrādījās pārsteidzoši veikls radījums, lai gan viņam bija tikai trīs veselas kājas. Tad Emma piecēla mani kājās, un mēs abi izskrējām no savas slēptuves uz ceļa un metāmies pakaļ sunim.

īsu, gaistošu acumirkli man šķita, ka mēs varētu Edisonu panākt, jo karavīrus bija ielencis pūlis un nabagi bija pārāk aizņemti, lai domātu par mums. Iespējams, tā ari būtu noticis, ja vien pusceļā līdz brauktuvei Emma nepamanītu durvis mašīnas aizmugurē un viņu nepārņemtu uzmācīga ideja. Durvīs ir atslēga, un to var izkausēt. Tās durvis varētu dabūt vaļā - tā viņa droši vien nosprieda. Vismaz tā es iztulkoju cerību, kas atausa meitenes sejā. Emma pagāja garām Edisonam, pat nepasniedzoties pēc viņa, un uzrāpās uz smagās mašīnas dubļu bufera.

Sargi sāka kliegt. Es sakampu Edisonu, bet viņš izslīdēja man no rokām un pamuka zem mašīnas. Emma sāka kausēt durvju rokturi, bet pirmais karavīrs atvēzējās ar automātu kā ar beisbola nūju. Sitiens trāpīja meitenei pa sāniem, un viņa nokrita zemē. Es metos pie apsarga un biju gatavs tam nodarīt visu, ko vien mana veselā roka spētu, bet kāds izspēra man pamatu zem kājām, un es nogāzos zemē uz savainotā pleca. Cauri ķermenim izurbās sāpju šautra.

Dzirdot apsarga kliedzienus, pavēros augšup un ieraudzīju, ka ieroča viņam vairs nav un viņš vicina pa gaisu apdedzinātu roku. Nākamajā brīdī karavīrs atkāpās nevaldāmi kūsājošajā pūlī. Nabagi viņu ielenca un vairs nevis lūdza, bet pieprasīja un pat draudēja kā prātu zaudējuši, līdz nez no kurienes kāda skrandaiņa rokā pazibēja karavīra ierocis. Panikas pārņemtais sargs pacēla rokas virs galvas un māja savam kolēģim: Dabū mani prom no šejienes!

Pēc neilga cīniņa es uzslējos kājās un skrēju glābt Emmu. Otrs karavīrs metās iekšā pūlī un izšāva gaisā, lai varētu izvilkt kolēģi ārā no tā un dabūt iekšā kravas mašīnā. Tiklīdz abi tika uz braucamās daļas, mašīnas sāni nolaidās un dzinējs ierēcās. Es tiku līdz Emmai brīdī, kad braucamrīks jau traucās uz tilta pusi, ar milzīgajām riepām svaidot uz visām pusēm granti un pelnus.