Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Tāpēc jau pagāja kāds laiks, līdz es visu saliku pa plauktiņiem, - Šārons skaidroja. - Man bija personiski jātiekas ar Ben-tema kungu, lai par to parunātu, un to es ari darīju, kad jūs abi aizmukāt. Lieta tāda, ka tu isti neatbilsti aprakstam. Visus šos gadus es centos ieraudzīt vecu viru.

- Vecu viru, - es atkārtoju.

- Tieši tā.

- Kurš prot sarunāties ar tukšpauriem?

- Kā jau es teicu.

Emmas pirksti ciešāk savilkās ap manējiem, un mēs saskatījāmies. Nē, tas nevar būt. Sajutis pieplūstam svaigus spēkus, es nocēlu kājas no gultas. - Es gribu runāt ar to Bentemu. Tūlīt.

- Viņš tevi pieņems, kad būs gatavs, - Šārons norādīja.

- Nē, tūlīt!

Kā gadījās, kā ne, tieši tajā bridi kāds pieklauvēja pie durvīm. Šārons tās atvēra, un uz sliekšņa stāvēja Nims. - Bentema kungs gaidis mūsu viesus uz tēju pēc stundas bibliotēkā, - viņš teica.

- Mēs nevaram gaidīt stundu, - es uzstāju. - Jau tā esam zaudējuši pārāk daudz laika.

To dzirdot, Nims viegli piesarka un piepūta vaigus. - Zaudējuši?

- Džeikobs gribēja teikt, ka mūs gaida vēl viena steidzama tikšanās tepat aizā un mēs jau kavējam tās sākumu, - Emma paskaidroja.

- Bentema kungs uzstāj uz nesteidzīgu tikšanos, - Nims atbildēja. - Kā viņš mēdz teikt: dienā, kad vairs neatliks laika labām manierēm, mēs šo pasauli būsim zaudējuši. Un tāpēc man jāpanāk, lai jūs būtu piemēroti ģērbušies. - Nims piegāja pie skapja un atvēra tā smagās durvis. Skapi atradās vairāki pakaramie ar drēbēm. - Izvēlieties, kas jums labāk patīk.

Emma izvilka kleitu ar rišām un uzmeta lūpu. - Pavisam nepiemēroti. Kāpēc mums jāspēlē pārģērbšanās un jāmalko tēja, kamēr mūsu draugi un imbrlnes ir spiesti izciest... putns vien zina ko?

- Mēs to darām viņu dēļ, - es teicu. - Mums jāspēlē līdzi tikai tik ilgi, līdz Bentems pateiks to, ko zina. Tas varētu būt svarīgi.

- Vai ari viņš varētu izrādīties tikai vientuļš vecs vīrs.

- Nerunājiet tā par Bentema kungu! - Viņa seja savilkās grumbās. - Bentema kungs ir svētais, gigants starp cilvēkiem!

- Ak, atslābsti! - Šārons neizturēja. Viņš piegāja pie loga un atvilka biezos aizkarus. Istabā iezagās bāla dienasgaisma zirņu zupas krāsā. - Velciet mugurā, un viss, - viņš turpināja. - Jums abiem ir randiņš.

Es pametu malā segu, un Emma palīdzēja man izkāpt no gultas. Pavēros laukā pa logu un ieraudzīju tukšu, dzeltenā smogā grimstošu ielu. Pēc tam, Emmas rokas atbalstīts, tiku līdz skapim, lai izvēlētos drēbju kārtu. Uz viena pakaramā ieraudzīju apģērbu ar zīmīti, ka tas domāts man.

- Lūdzu, vai jūs varētu uz bridi iziet ārā, lai mēs pārģērbtos? - es teicu.

Šārons uzmeta aci Nimam un paraustīja plecus. Nima rokas nervozi nodrebēja. - Tas nebūtu pieļaujams!

- Ko nu vairs, ar viņiem viss kārtībā, - Šārons atmeta ar roku. - Nekādas muļķošanās, sarunāts?

Emma piesarka kā biete. - Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat.

- Skaidrs, ka nav. - Laivu virs izstūma Nimu ārā no istabas un tad apstājās durvis. - Vai es varu jums uzticēties, ka atkal neaizbēgsiet?

- Kāpēc lai mēs bēgtu? - es noburkšķēju. - Mēs taču gribam satikt Bentema kungu.

- Mēs nekur neiesim, - Emma nogrieza kā ar nazi. - Bet kāpēc jūs vēl esat te?

- Bentema kungs palūdza, lai es jūs pieskatu.

Es pie sevis prātoju, vai tas nozīmē, ka Šārons mūs apturētu, ja mēs mēģinātu aiziet.

- Laikam esat tam vīram ļoti daudz parādā, - es izmetu.

- Ārkārtīgi daudz, - viņš attrauca. - Esmu viņam parādā par savu dzīvību. - Pieliecis galvu gandrīz līdz zemei, laivu virs izgāja priekšnamā.

- Tu pārvelc drēbes tur! - Emma pamāja uz nelielu abām telpām kopīgu vannasistabu. - Es pārģērbšos tepat. Un nekādas lūrēšanas, pirms es pieklauvēšu!

- Labīīī, - es novilku, pārspīlējot savu vilšanos, lai to neizrādītu. Lai gan iespēja ieraudzīt Emmu apakšveļā bija nenoliedzami vilinoša, visas pēdējā laikā pārciestās dzīvībai bīstamās briesmas šo manas pusaugu puikas smadzeņu daļu bija pamatīgi iesaldējušas. Tomēr vien daži nopietni skūpsti varētu pamodināt manu pamatinstinktu.

Lai vai kā, es ieslēdzos vannasistabā ar spožām, baltām flīzēm un smagu dzelzs armatūru un pārliecos pār izlietni, lai nopētītu sevi sudrabotā spogulī.

Es izskatījos briesmīgi.

Uzblīdušo seju šķērsoja nejaukas sārtas švīkas, kas gan ātri dzija, tomēr vēl nebija pagaisušas un atgādināja par ikvienu saņemto sitienu. Krūtis kā ģeogrāfisko karti klāja neglīti zilumi, kas, tiesa, nesāpēja. Grūti iztīrāmās ausu rievas bija pieķepušas ar sakaltušām asinīm. No redzamā skata man kļuva nelabi, un nācās pieķerties pie izlietnes, lai nepakristu. Pēkšņi atmiņā uzplaiksnīja nejaukas atmiņas par to, kā mani sit ar dūrēm un sper ar kājām un kā strauji tuvojas zeme.