Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Pārējie sargi metās dzēst liesmojošo kolēģi. Ieskanējās griezīga sirēna. Jau pēc dažām sekundēm nebūtnes skrēja laukā no visām pagalma ēkām un metās pie mūra. Bija sācies Šārona uzbrukums - lai Dievs viņu svētī! - turklāt īstajā brīdī. Ja paveiksies, tas mūs piesegs un vismaz dažas minūtes varēsim meklēt draugus, neviena nemanīti. Nespēju iztēloties, ka nebūtnēm vajadzēs ilgāku laiku, lai padzītu dažus ar katapultām bruņotus ambrozijas atkarīgos.

Mēs nopētījām pagalmu. No trim pusēm to ieskāva gandrīz identiskas zemas barakas. Nemanīja ne bultiņas, ne neona uzrakstus, kas vēstītu, kur tiek turētas imbrīnes. Mums nāksies meklēt, cik ātri spēsim, un cerēt uz veiksmi.

Trīs nebūtnes aizskrēja līdz mūrim, bet divi palika iepakaļ un dzēsa zemē gulošo, kuru klāja degoši izkārnījumi. Kareivji vārtīja kolēģi pa zemi, uzgriezuši mums muguru.

Uz labu laimi izvēlējāmies kādu ēku pa kreisi no mums un metāmies uz tās durvīm. Iekšā ieraudzījām lielu telpu, kas bija pārbāzta ar kaut ko, kas pēc skata un smakas atgādināja lietotu apģērbu. Mēs skrējām uz priekšu pa gaiteni, kuru ieskāva pakaramie ar dažnedažādām drēbēm. Visas šīs dažādu gadsimtu un zemju drānas bija sakārtotas un apzīmētas. Droši vien šī ģērbtuve bija paredzēta visām nebūtņu okupētajām cilpām. Es nodomāju: nez vai jaka, kurā doktors Golans tērpās visās mūsu tikšanās reizēs, arī reiz bija karājusies šajā telpā?

Tomēr mūsu draugu tur nebija un imbrīņu ne tik, tāpēc mēs skraidījām pa ejām, meklējot izeju uz nākamo ēku, lai nebūtu jāatgriežas atklātajā pagalmā.

Izejas nebija, un mums atlika vien riskēt un atgriezties.

Piegājuši pie durvīm, palūrējām pa spraugu un nogaidījām, līdz garām paskrēja kāds klaidonis, kurš pa ceļam vilka mugurā sarga formu. Tiklīdz gaiss bija tīrs, metāmies laukā.

Visapkārt krita katapultu mesti priekšmeti. Tā kā izkārnījumi bija beigušies, Šārona improvizētā armija nu šaudījās ar citām lietām - ķieģeļiem, atkritumiem, maziem beigtiem dzīvniekiem. Es dzirdēju, kā šāds lādiņš, atsitoties pret zemi, izkliedz dažādas rupjības, un pazinu tilta galvu, kas vēl griezās uz zemes. Es būtu skaļi iesmējies, ja vien sirds nekāptu pa muti laukā.

Mēs tikām pāri pagalmam līdz ēkai pretējā pusē. Tās smagās metāla durvis izskatījās daudzsološi, un pie tām noteikti stāvētu sargs, ja vien tas nebūtu pametis posteni un aizsteidzies pie mūra. Šajā ēkā noteikti glabājās kaut kas vērtīgs.

Atvēruši durvis, ielīdām mazā, baltām flīzēm izklātā laboratorijā, kur stipri smakoja pēc ķimikālijām. Manu uzmanību piesaistīja ar spožiem metāla medicīnas instrumentiem pilns skapis. Aiz sienas bija dzirdama zema dūkoņa, tāda kā daudzbalsīga mehānismu duna un kaut kas vēl...

- Vai tu to dzirdi? - Emma jautāja un saspringusi ieklausījās.

Es dzirdēju. Lai gan pieklusinātas un neskaidras, tās bija cilvēku radītas skaņas. Kāds smējās.

Mēs apmainījāmies ar apjukušiem skatieniem. Emma iedeva man Putekļu mātes pirkstu un iededza plaukstā liesmu, tad mēs uzlikām putekļu maskas. Abi nodomājām, ka esam gatavi jebkam, lai gan, skatoties no šībrīža pozīcijām, itin nemaz nebijām sagatavojušies šausmām, kas mūs gaidīja.

Mēs gājām uz priekšu cauri telpām, kuras man tagad būs grūti aprakstīt, jo esmu centies tās izdzēst no atmiņas. Katra nākamā bija vēl murgaināka par iepriekšējo. Vispirms nokļuvām nelielā operāciju zālē ar galdam pierīkotām siksnām un saitēm. Pie sienām glabājās iztecināto šķidrumu savākšanai sagatavotās porcelāna vannas. Nākamā bija pētniecības telpa, kur mazītiņi galvaskausi un citi kauli bija pieslēgti pie elektriskajām ierīcēm un mērinstrumentiem. Sienas klāja polaroīda uzņēmumi no eksperimentiem, kas veikti ar dzīvniekiem. Tobrīd mēs jau, viscaur drebēdami, piesedzām acis.

Taču ļaunākais vēl bija priekšā.

Nākamajā telpā tieši tobrīd norisinājās īsts eksperiments. Mēs pārsteidzām divas medmāsas un ārstu, veicot baisu manipulāciju ar bērnu. Mazais zēns bija nostiepts starp diviem galdiem, bet zemē izklātas avīzes, lai savāktu pilienus. Viena māsa turēja zēna pēdas, bet ārsts tikmēr bija cieši satvēris mazā galvu un salti vērās viņam acīs.

Visi trīs pagriezās, ieraudzīja mūs ar respiratoriem uz sejas un degošām plaukstām un sauca palīgā, tikai neviens viņus nedzirdēja. Dakteris metās pie galdiņa ar asiem instrumentiem, bet Emma piesteidzās pirmā, un pēc īsas pretošanās vīrietis padevās un pacēla rokas gaisā. Mēs iedzinām pieaugušos telpas stūrī un pieprasījām, lai pasaka, kur tiek turēti ieslodzītie. Viņi atteicās jebko izpaust, tāpēc es iepūtu tiem sejā putekļus, un visi trīs sakrita kaudzē uz grīdas.

Zēns bija nemaņā, tomēr nesavainots. Šķita, ka neko vairāk par smilkstiem viņš nespēj dabūt pār lūpām, lai atbildētu uz mūsu steidzīgajiem jautājumiem: Vai tev viss kārtībā? Vai te ir vēl kāds tāds pats kā tu? Kur? Tāpēc nolēmām labāk pagaidām noslēpt zēnu. Ietinuši palagā, lai sasildītu, ieslēdzām viņu mazā būcenī un apsolījām atgriezties. Es cerēju, ka izpildīsim šo solījumu.