Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Vai drīzāk palēcos gaisā no piepešām sāpēm un joprojām atrados pats savā miesā - savā daudz cietušajā cilvēka ķermenī, kas joprojām tumsā gulēja iemidzinātā tukšpaura slābanajos žokļos. Un tomēr vienlaikus es biju arī tukšpauris stāvu augstāk. Ievilcis atpakaļ mutē savainoto mēli, attālinājos no durvīm. Kaut kā duāli es vienlaikus atrados pats savā un tukšpaura prātā un tobrīd atskārtu, ka spēju kontrolēt abus. Es varēju pacelt savu un radījuma roku, pagriezt savu un viņa galvu, turklāt tas viss notika bez neviena skaļi pateikta vārda - tikai ar domu spēku.

Pats to neaptvēris - un apzināti necenties -, biju apguvis tukšpauru mēli tādā pakāpē (redzot notiekošo tā acīm, jūtot uz savas ādas), ka uz brīdi man šķita, ka pats esmu tukšpauris. Toties tagad sāka noskaidroties atšķirība. Es biju savainots zēns, kurš mēdz kļūdīties, un atrados dziļā bedrē apdullušu monstru ielenkumā. Tie pamazām modās - visi, izņemot to, kurš, iecirtis starp žokļiem, bija nostiepis mani lejā (tas bija ieelpojis organismā tik daudz putekļu, ka, iespējams, gulēs gadiem ilgi). Pārējie jau slējās sēdus un purināja stingos locekļus.

Tomēr neizskatījās, ka tie gribētu mani nogalināt. Briesmoņi mani vēroja klusi un uzmanīgi. Sasēdušies puslokā kā paklausīgi bērni pasaku stāstīšanas laikā, tie gaidīja jaunu informāciju.

Es izgrozījos no tukšpaura žokļu tvēriena un noripoju uz grīdas. Es varēju uzslieties sēdus, bet nostāvēt gan savainojumi neļāva. Toties viņi varēja piecelties.

Pieceltiesl

Es to nepateicu, patiesību sakot, pat nepadomāju. Jutu, ka viss notiek, tikai to nedarīju es. To paveica viņi - vienpadsmit tukšpauri visi kā viens absolūti sinhroni piecēlās manā priekšā stāvus. Protams, es biju pārsteigts, tomēr jutu, ka mani pārņem vispārējs miers. Es atslābu, cik vien dziļi to pieļāva manas spējas. Tas atgādināja vienlaicīgu mūsu visu prāta atslēgšanu un kopīgu atdzīvināšanu tiešsaistē - tādu kā kolektīvu atsāknēšanu -, kas mūs ieveda savdabīgā harmonijā un ļāva ielūkoties visdziļākajā, neapzinātajā manu spēju dzelmē un tajā pašā mirklī, tiklīdz tukšpauri atslābināja ap sevi uzcelto aizsargvalni, ielūkoties ari šo radījumu prātā.

Nu tie pakļāvās man. Kā marionetes, kuras es varēju vadīt ar neredzamām auklām. Un tomēr - cik liela bija mana vara? Kur atradās tās robežas? Cik daudz tukšpauru es spēju nemanāmi kontrolēt vienlaikus?

Lai to noskaidrotu, uzsāku rotaļu.

Augšstāva istabā es noguldīju tukšpauri zemē.

Tas apgūlās.

(Nolēmu, ka tie visi pieder pie vīriešu kārtas.)

Es liku palēkties tiem, kuri atradās manā priekšā.

Viņi lēca.

Izveidojās divas skaidri nošķirtas grupas: vientuļnieks augšstāvā un tie, kuri bija kopā ar mani. Es mēģināju kontrolēt katru individuāli: vienam pavēlēju pacelt roku, bet pārējiem - palikt uz vietas. Tas mazliet atgādināja mēģinājumu pakustināt tikai vienu kājas pirkstu - grūti, bet ne neiespējami. Bet drīz vien es uzķēru viltību: jo mazāk apzināti centos, jo vieglāk viss padevās. Kontrole pār šiem radījumiem sākās pavisam dabiski - kad es vienkārši iztēlojos, ka darbība notiek.

Es aizsūtīju tukšpaurus līdz kaulu krāvumiem tuneļa otrā galā, tad liku, lai tie ar mēlēm paņem kaulus un met cits citam: iesākumā pa vienam, tad divus, vēlāk trīs četrus. Darbība sekoja darbībai, līdz bijām tikuši līdz sešiem. Metēji nenoķēra kaulus tikai tad, kad vienlaikus liku augšstāvā esošajam tukšpaurim lēkāt.

Diez vai tā būs lielīšanās, ja teikšu, ka man tas padevās ļoti labi. Pat dabiski. Bija skaidrs, ka, aizvien cītīgāk trenējoties, manas prasmes kļūtu meistarīgas. Tukšpauru basketbola sacensībās es varētu spēlēt abās komandās reizē. Es varētu tos piespiest Gulbju ezerā nodejot visas lomas. Tomēr treniņiem vairs nebija laika; bija jāsamierinās ar jau panākto. Tā nu es sapulcināju tukšpaurus ap sevi, pavēlēju spēcīgākajam pacelt mani gaisā un ar apvītu mēli apsēdināt sev uz muguras. Mana nelielā briesmoņu armija cits pēc cita uzrāpās pa šahtu augšā un nonāca istabā.

* * *

Dažādiem priekšmetiem piebāztajā telpā dega griestu lampas, un spilgtajā gaismā es ieraudzīju, ka tur palikuši vien manekeni un modeļi, - visas imbrines bija aizvestas prom. Bīdāmās stikla durvis uz Kola novērošanas telpu bija aizvērtas. Es pavēlēju tukšpauriem palikt iepakaļ un devos uz priekšu viens pats; palika vienīgi radījums, kuram uz kamiešiem sēdēju. Tad es uzsaucu saviem draugiem - šoreiz jau pats savā balsī un angļu valodā.

- Tas esmu es! Te runā Džeikobs!

Viņi piesteidzās pie durvīm. Visi pieplaka pie tām, ieskaujot Emmas seju.

- Džeikob! - Stikls apslāpēja manas draudzenes balsi. - Tu esi dzīvs! - Tomēr, mani nopētot, viņas sejā parādījās savāda izteiksme, it kā meitene nesaprastu, ko īsti redz. Es nospriedu: ja reiz es sēžu tukšpaurim mugurā, varbūt Emma domā, ka lidoju pa gaisu.

- Viss kārtībā, - es sacīju. - Es sēžu tukšpaurim kamiešos! -Es uzsitu radījumam pa plecu, lai pierādītu, ka zem manis atrodas kaut kas ciets un dzīvs. - Viņš pilnībā pakļaujas man tāpat kā pārējie.