Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Es paklupu pār kādu ķermeni, un, kad mana pēda iespiedās miesā, tas ievaidējās. Pavēries lejup, ieraudzīju līdz nāvei pārbiedētas pusmūža sievietes seju, kura raudzījās manī plati ieplestām acīm. Es nepazinu šo imbrīni. Neapstājies pieliecos un pačukstēju: - Neuztraucieties, mēs jūs izglābsim! - Tomēr pie sevis nospriedu, ka neizglābsim vis. Uz šī ķermeņa daļu un nevaldāmo ēnu haotiskā fona pienāks mūsu pēdējā stundiņa. Bija atgriezies vecais Džeikobs, kurš nespēja paturēt sakāmo pie sevis un vienmēr paredzēja ļaunu iznākumu.

Es dzirdēju, kā dziļāk telpā kaut kas sakustas un pēc tam atveras tukšpaura siekalām pilnā mute. Tas jau atradās starp mums. Nomērķēju uz šī radījuma pusi un metos turp. Es klupu un atkal cēlos kājās, un Emma, skrienot man pakaļ, iesaucās: - Džeikob, ātrāk!

Kols no skaļruņa izsmējīgi mēdījās: - Džeikob, ātrāk!

Viņš bija ieslēdzis ātru, ritmisku un tracinošu mūziku.

Mēs paskrējām garām vēl trim vai četrām sasietām imbri-nēm, kas pūlējās atbrīvoties, kad es to beidzot ieraudzīju.

Apstājos un mēģināju atgūt elpu, bet tukšpauris izrādījās tik milzīgs, ka man sagriezās galva. Tas bija gigantisks - vairākas galvas tiesas garāks par manis pieradināto; nezvēra pakausis gandrīz atdūrās pret griestiem, lai gan tas bija sakumpis. Tukšpauris atradās divdesmit pēdu attālumā no manis un, plati iepletis žokļus, vicināja mēles uz visām pusēm. Emma dažus soļus man priekšā paklupa un pastiepa roku uz priekšu, vienlaikus uz kaut ko norādot un to izgaismojot.

-Tur! Skaties!

Viņa, protams, nebija ieraudzījusi tukšpauri, bet gan sievieti, kura karājās ar galvu uz leju un grozījās gluži kā vērša liemenis, melnajiem svārkiem plandoties pār galvu. Es viņu pazinu pat šādā pozā, pat tumsā - tā bija mis Žubīte.

Viņai blakus karājās Edisons. Viņi mēģināja atsvabināties un aizbāztām mutēm tvēra pēc gaisa tikai pēdas attālumā no tukšpaura mēlēm, kuras jau sniedzās aizvien tuvāk, tad apvijās ap mis Žubītes pleciem un vilka viņu uz saviem žokļiem.

L

- STĀT! - es iebrēcos vispirms angļu, bet tad arī čerkstošajā tukšpaurim saprotamajā valodā. Es kliedzu vēl un vēl, līdz nezvērs apstājās. Tomēr nevis tāpēc, ka pakļautos manai varai, bet gan tādēļ, ka piepeši es tam šķitu interesantāks medījums.

Tukšpauris palaida vaļā imbrīni, un viņa sāka zvāroties kā svārsts. Radījums pavērsa mēles pret mani.

- Pārgriez virves un nolaid zemē mis Žubīti, bet es tikmēr aizvilināšu prom to nezvēru, - es teicu.

Virzījos prom no mis Žubītes, bet ne mirkli nepārstāju runāt ar tukšpauri - es cerēju novērst tā uzmanību no imbrīnes un pievērst sev.

Aizver muti! Apsēdies! Guli!

Tukšpauris novērsās no mis Žubītes un sekoja katrai manai kustībai (labs, labs!), un, kad es atkāpos, tas panāca uz priekšu.

Jā. Labi. Ko nu?

Rokas pašas ieslīdēja kabatās. Vienā atradās tas, kas bija palicis pāri no Putekļu mātes pirksta. Otrā - mans noslēpums, ambrozijas blašķīte, kuru, Emmai neredzot, biju paķēris iepriekšējā istabā. Es to pievācu kādā pārdrošības mirklī. Ja nu man vienam pašam tas neizdosies? Ja nu man vajadzēs palīdzību?

Apsēdies! - es pavēlēju. - Stāvi!

Tukšpauris izšāva pret mani vienu no mēlēm. Es noslēpos aiz kāda manekena, un mēles laso noķēra nevis mani, bet to. Manekens pacēlās gaisā un triecās pret sienu, kur tas ari sašķīda.

Es izvairījos no otras mēles. Mani apakšstilbi atsitās pret apgāztu krēslu. Mēle noplīkšķēja pret grīdu tur, kur es nupat biju stāvējis. Pagaidām tukšpauris ar mani spēlējās, bet drīz vien tas izlems nogalināt. Man kaut kas bija jādara, un prātā nāca divas iespējas.

Blašķe vai pirksts.

Bija nešaubīgi skaidrs, ka bez ambrozijas dotā spēku pieplūduma es nespēšu šo tukšpauri pakļaut. Taču es nevarēju izmantot Putekļu mātes pirkstu, jo biju pazaudējis respiratoru. Ja mēģinātu likt lietā putekļus, es iemidzinātu pats sevi, tātad pirksts bija pilnīgi nekam nederīgs.

Pret grīdu man līdzās triecās vēl viena mēle; es aizlīdu aiz galda un izvilku no kabatas pudelīti. Ar neveikliem pirkstiem un drebošām rokām mēģināju to atvērt. Vai šis šķidrums padarīs mani par varoni vai vergu? Vai tiešām viena blašķīte uz mūžu pārvērtis mani par atkarīgo? Un kurš iznākums būtu ļaunāks -būt par narkomānu un vergu vai iet bojā šī tukšpaura kuņģī?

Galds aizlidoja pa gaisu, un mani vairs nepiesedza nekas. Es pielēcu kājās. Stāt, stāt! - es saucu, maziem solīšiem atkāpdamies. Nezvēra mēles metās uz manu pusi un kļūdījās tikai par dažām collām.

Mana mugura atdūrās pret sienu. Vairs nebija, kur atkāpties.

Es saņēmu sitienu pa vēderu, un tad mēle, kas bija man trāpījusi, atritinājās, lai apvītos ap kaklu. Man būtu jāskrien prom, bet es apstulbis savilkos čokurā, jo biju palicis bez elpas. Tad izdzirdēju niknu šņākšanu, kas nepiederēja tukšpaurim, un skaļas reju atbalsis.

Edisons.

Piepeši mēle, kas jau sniedzās pēc manas rīkles, sastinga, kā sajutusi sāpes, un nozuda istabas otrā stūri. Mūsu suns, šis mazais drosmīgais bokseris, bija iekodis mēlei. Es dzirdēju, kā viņš rūc un smilkst, metoties cīņā ar neredzamu radījumu, kurš bija reizes divdesmit lielāks par pašu.