Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Es noslīdēju uz grīdas ar muguru pret sienu, un plaušas atkal piepildīja gaiss. Pieņēmis lēmumu, pacēlu ambras blašķi. Biju pārliecināts, ka bez tās man nav izredžu. Es izvilku korķi, pacēlu pudelīti virs acīm un atgāzu galvu.

Tobrīd tumsā, tikai dažas pēdas no manis, kāds klusi nosauca man vārdu: - Džeikob!

Es paskatījos pār plecu un ieraudzīju uz grīdas starp dažādām ķermeņa daļām guļam mis Peregrini. Savainota, sasieta, viņa, par spīti narkotiku reibumam vai sāpēm, pūlējās mani uzrunāt un vērās mani ar savām caururbjošajām zaļajām acīm.

- Nedariet tā, - imbrine klusi lūdza. - Nedariet tā! - Es tik tikko saklausīju viņas balsi.

- Mis Peregrine!

Es nolaidu lejā blašķīti, aizkorķēju to un rāpus metos turp, kur gulēja mūsu imbrine. Mana otrā māte, īpatņu svētā. Pakritusi un savainota, varbūt pat mirstoša.

- Sakiet, vai jums viss kārtībā? - es vaicāju.

- Lieciet to nost, - mis Peregrine atbildēja. - Jums tas nav vajadzīgs.

- Nē, ir gan vajadzīgs. Es neesmu tāds, kāds bija viņš.

Mēs abi zinājām, ka es runāju par savu vectēvu.

- Esat gan, - mis Peregrine iebilda. - Jūsos jau ir viss, kas vajadzīgs. Lieciet to nost un paņemiet šo te. - Viņa ar galvu pamāja uz to, kas atradās uz grīdas starp mums, - asu koka šķēpeli no saplēsta krēsla.

- Neņemšu. Ar to nepietiks.

- Pietiks, - mis Peregrine apgalvoja. - Tikai mērķējiet acīs.

- Es nevaru, - sacīju, tomēr paklausīju - noliku pudelīti malā un paņēmu aso mietu.

- Malacis, - imbrine nočukstēja. - Tagad dodieties un paveiciet ar to kaut ko šaušalīgu.

- Tā ari darīšu, - es apsolīju. Mis Peregrine pasmaidīja, un viņas galva nespēkā saļima atpakaļ uz grīdas.

Es piecēlos kājās un izlēmīgi satvēru mietu. Istabas otrā galā Edisons, dziļi iecirtis zobus vienā no tukšpaura mēlēm, jāja uz tās kā kovbojs rodeo sacīkstēs. Suns varonīgi nelaida to vaļā un šņāca, bet tukšpauris mētāja viņu pa gaisu. Emma jau bija pārgriezusi auklas, kurās mis Žubīte vēl nupat karājās pie griestiem, un stāvēja sardzē, uz labu laimi vicinādama liesmojošās plaukstas.

Tukšpauris trāpīja ar Edisonu pa kādu stabu, un suns aizlidoja pa gaisu.

Cik vien ātri spēdams, metos uz tukšpaura pusi caur izmētāto ķermeņa daļu mudžekli, tomēr šķita, ka radījumu gluži kā naktstauriņu vairāk pievelk Emma un viņas uguns. Tas nāca meitenei aizvien tuvāk, un es iekliedzos vispirms angļu valodā: - Ei, tu! Ko tu dari! - Un pēc tam ari tukšpauru mēlē: Nāc un noķer mani, nelieti tāds!

Es paķēru un metu ar pirmo, kas pagadījās pa rokai, - un tā izrādījās kāda roka. Tā atsitās pret tukšpaura muguru, un briesmonis pagriezās ar seju pret mani.

Nāc un noķer mani, nāc un noķer mani!

Uz īsu brīdi tukšpauris apjuka, un ar to bija pietiekami, lai es tiktu tam tuvumā, tomēr nezvēra mēles mani nevarētu notvert. Es ar mietu iebelzu tukšpaurim pa krūtīm, tad vēlreiz. Tas reaģēja kā uz bites dzēlienu - ne vairāk - un tad ar mēli notrieca mani gar zemi.

Beidz, beidz, beidz! - es saucu radījumam un izmisīgi centos to ar kaut ko aizķert, bet šķita, ka nespēju to sasniegt un tas nekādi nepakļaujas manām pavēlēm. Un tad es atcerējos par pirkstu - mazo, krita gabaliņam līdzīgo putekļu sprungulīti, kas glabājās man kabatā. Es sniedzos pēc pirksta, bet mēle apvijās man ap vidu un parāva gaisā. Dzirdēju, kā Emma uzkliedz nezvēram, lai tas liek mani zemē, un pēc tam atskanēja arī Kola balss: - Neuzdrošinies viņu apēst! - viņš iebrēca skaļrunī. - Viņš pieder man!

Kad jau vilku Putekļu mātes pirkstu ārā no kabatas, tukšpauris iemeta mani savā atvērtajā mutē.

Es biju iesprostots šī radījuma rīklē no ceļiem līdz pat krūtīm, un zobi nelaida mani vaļā. Tie jau pamazām iegriezās miesā, un žokļi ātri pletās, lai mani aprītu.

Tūliņ mans mūžs būs galā. Lūk, mana pēdējā stundiņa. Es saspiedu pirksta stumbeni plaukstā un iegrūdu to tur, kur, kā cerēju, pletās tukšpaura rīkle. Emma spēra nezvēram un svilināja to, un tad pēdējā brīdī, pirms radījums aizcirta žokļus un ar zobiem pārkoda mani uz pusēm, tas sāka klepot. Apdedzis tas rīstīdamies atkāpās no Emmas un virzījās uz grīdas režģi, pa kuru nesen bija izlīdis virszemē. Radījums atgriezās savā midzenī, kur nekas to nekavētu mani aprit.

Es mēģināju apturēt tukšpauri un izkliegt: Laid mani vaļā! Tomēr zobi sakļāvās, un mani pārņēma tik apdullinošas sāpes, ka nespēju domāt. Nākamajā mirklī mēs jau atradāmies pie režģa un slīdējām lejā. Tukšpaura mute bija pilna ar manu augumu, un tas nevarēja pieķerties pie sienā iemūrētajiem šķērskokiem. Nezvērs krita un klepoja, un es nesaprotamā kārtā joprojām biju dzīvs.

Pret pamatni atsitāmies ar milzīgu lūstošu kaulu krakšķi, mūsu plaušas saplaka. Iemidzinošie putekļi, ko tikko biju iesviedis nezvēram rīklē, nu izsprāga gaisā ap mums. Putekļi krita pār mums kā pārslas, un es sajutu to ietekmi: sāpes notrulinājās, un smadzenes apdulla. Droši vien putekļi tāpat ietekmēja ari tukšpauri, jo zobi mani vairs negrauzās un žokļu tvēriens atslāba.