Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Tā mēs gulējām, sabrukuši apdullinātā un iemidzinātā kaudzē, un grimām miegā. Caur balto pūku mākoni vēl pamanīju acu priekšā iezīmējamies drēgnu, neapgaismotu tuneli, kurā mētājās kaulu kaudzes. Pēdējais, ko redzēju, pirms pakļāvos putekļu anestēzijai, izrādījās sakumpušu un ziņkārīgu tukšpauru ķēde, kas lēnītēm tuvojās.

ES pamodos. Ņemot vērā apstākļus, jau to vien ir vērts pieminēt.

Atrados tukšpauru alā, un man visapkārt slējās sabrukušu tukšpauru miesas. Pieļauju, ka tie bija līķi, bet, visticamāk, radījumi bija saelpojušies Putekļu mātes pirksta atliekas un tā rezultātā pārvērtušies par smakojošu, krācošu, samaņu zaudējušu tukšpauru taustekļu ņudzekli.

Klusībā noskaitīju lūgšanu pateicībā Putekļu mātei un pēc tam, aizvien pieaugoša nemiera mākts, centos saprast, cik ilgi jau tur atrados. Stundu? Vai dienu? Kāds liktenis ir piemeklējis tos, kas palika augšā?

Man bija jātiek prom no šīs vietas. Daži tukšpauri jau pamazām modās no miega tāpat kā es, tomēr joprojām izskatījās diezgan apdulluši. Pielicis milzīgas pūles, nostājos uz kājām. Mani savainojumi acīmredzot nebija pārāk nopietni, kauli bija palikuši veseli. Es salīgojos, jo sareiba galva, bet tad noturēju līdzsvaru un sāku virzīties uz priekšu starp zemē gulošajiem tukšpauriem.

Nejauši iespēru vienam pa galvu. Tas ieņurdējās, pamodās un atvēra acis. Es sastingu - ja tagad mukšu, tas metīsies man pakaļ. Izskatījās, ka radījums mani vēro, bet ne kā apdraudējumu vai potenciālo barību; tad tas atkal aizvēra acis.

Es devos tālāk un uzmanīgi liku soli pēc soļa, līdz tukšpauru paklājs jau atradās aiz muguras un biju nonācis pie sienas. Tur tunelis beidzās. Izeja atradās virs galvas - aptuveni simts pēdas augsta, stāva šahta ar atvērtu režģi galā un tālāk jau piekrautā istaba. Šahtas malā atradās turekļi, tomēr atstatums starp tiem izrādījās pārlieku liels, jo bija radīts tukšpauru veiklajām mēlēm, nevis cilvēku rokām un kājām. Es stāvēju un raudzījos augšup uz tālo bālās gaismas apli šahtas galā, cerot, ka tur parādīsies kāda drauga seja, tomēr neuzdrošinājos saukt pēc palīdzības.

Izmisumā es palēcos, tveroties pie cietās sienas, un ieķēros zemākajā turekli. Nesaprotamā veidā man izdevās to aizsniegt, un es uzvilkos augstāk. Piepeši atrados vairāk nekā desmit pēdas virs zemes. (Nez kā es to dabūju gatavu?) Pēc tam palēcos vēlreiz un aizsniedzu nākamo turekli un ari nākamo. Tā es rāpos augšā pa šahtu. Kājas cēla mani augstāk, un rokas sniedzās tālāk, nekā līdz šim biju uzskatījis par iespējamu (tas bija neprāts), un tad es jau atrados pašā augšā, izbāzu galvu no šahtas un izlīdu ārā.

Es pat nebiju aizelsies.

Pavēries apkārt, ieraudzīju Emmas plaukstu sakurto liesmu un pāri piekrautajai grīdai metos turp. Es centos iekliegties, bet vārdi nenāca pār lūpām. Lai vai kā, tur viņa stāvēja - kabinetā otrpus pavērtajām stikla durvīm. Turpat blakus sēdēja Vorens -piesiets pie tā paša krēsla, uz kura vēl nesen bija sēdējusi mis Glāsbila. Kad es tuvojos, asistents izdvesa baiļpilnu vaidu un apgāzās. Nākamajā mirkli durvju ailā parādījās sejas - aizdomu un ziņkāres mākti tur raudzījās Emma, mis Peregrine un Horācijs, bet aiz viņiem ari citas imbrines un mūsu draugi. Visi bija turpat, dzīvi un skaisti. Atbrīvoti no kamerām, viņi bija nonākuši jaunā ieslodzījumā - ieslēgti aiz Kola ložu un sprādzienu necaurlaidīgā stikla bunkura sienas. Drošībā no tukšpauriem (vismaz pagaidām), toties sprostā.

Viņu sejās es ieraudzīju izbailes, un, jo tuvāk stikla sienai nācu, jo vairāk mani draugi nobijās. Tas esmu es, centos pateikt, bet vārdi neskanēja kā parasti, un draugi atlēca nost.

Tas esmu es, Džeikobs!

Angļu vārdu vietā pār manām lūpām plūda piesmakuši šņākoņa, un, kad mēģināju runāt, no manas mutes izšāvās un gaisā uzvijās trīs garas, sulīgas mēles. Nākamajā bridi dzirdēju kādu no draugiem - tas bija Enohs - skaļi pasakām briesmīgo atskārsmi, kas nupat bija piemeklējusi ari mani:

- Tās ir tukšpauris!

Neesmu vis, es centos izteikt, neesmu vis, bet visi pierādījumi liecināja par pretējo. Nesaprotamā kārtā es biju kļuvis par vienu no viņiem. Varbūt mani sakoda un pārvērta, kā to dara vampīri, vai ari nogalināja, apēda, pārstrādāja, un es atdzimu - ak kungs, ak kungs, tas nav iespējams...

Tā kā mute bija mani pievīlusi, mēģināju pastiept rokas un kaut kā likt manīt, ka esmu cilvēks, bet uz priekšu virzījās tikai mēles.

Piedodiet, piedodiet, es nezinu, kā šo te darbināt...

Emma neprātīgi sita man ar roku un ari trāpīja. Cauri ķermenim izskrēja pēkšņas, svilinošas sāpes.

Un tad es pamodos.

Vēlreiz.