Pērkondārds

Viņi visi bija apmēram divdesmit piecus gadus veci, iztrakojušies, ar saviem jociņiem traucējot sabiedrisko inieru. Divi no viņiem smēķēja. Viens izjauca un salika ieroci - 9 mm brauniņu, spēcīgu pistoli. Katram no vi­ņiem bija kodēts vārds: Vilks, Lapsa, Ērglis un Čūska. Kopš šī brīža Alekšu sāka dēvēt par Kucēnu. Vado­nis Vilks bija vienīgais, kam uzticēts ierocis. Viņš bija maza auguma, muskuļots, ar stūrainiem pleciem un melniem, īsi apcirptiem matiem. Viņam bija glīta seja, veidota mazliet nesamērīgi attiecībā pret degunu, kas izskatījās kaut kad agrāk salauzts.

Vilks pirmais sāka runāt. Nolicis ieroci, viņš nomē­rīja Alekšu ar savām pelēkajām acīm. - Tātad kas, ellē, tu esi, kā tu domā? - viņš noprasīja.

-   Kucēns, - atteica Alekss.

-   Sasodīts - skolas puika! - Vilks runāja ar nelielu ārzemniekā akcentu. - Nespēju noticēt! Tu un Speciā­lie uzdevumi?

-  Man nav atļauts tev to teikt. - Alekss pārkāpa pāri viņa gultai un apsēdās. Matracis likās tikpat ciets, cik pats gultas rāmis. Par spīti aukstumam, tur bija tikai viena sega.

Vilks papurināja galvu un smaidīdams pajokoja. - Skatieties, ko viņi mums atsūtījuši, - viņš nomur­mināja. - 007? Divas nulles, nekas vairāk.

Pēc tam šis vārds pielipa. Nulle nulle nekas - tā viņi sauca Alekšu.

Visās šajās dienās zēns palika grupas ēnā. Alekss nebija starp vīriem, bet arī ne pārāk tālu no tiem. Viņš darīja gandrīz visu, ko darīja pārējie. Viņš mācījās la­sīt kartes, apguva radiosakarus un pirmās palīdzības sniegšanu. Viņš piedalījās brīvās cīņas klasē un tika nogāzts tik bieži, ka tas prasīja visus nervus, lai atkal piedabūtu sevi piecelties.

Un tad nāca uzbrukuma mācības. Tas bija murgs - piecas reizes viņš tika nolamāts un pazemots tīklos un kāpnēs, tuneļos un grāvjos, karājoties stingri no­vilktās virvēs un rāpjoties pa sienām, tas viss stiepās gandrīz puskilometra garumā un pēc tam mežā aiz būdām. Alekss par to domāja kā par negaidītu spēļu laukumu ellē. Pirmo reizi mēģinot, viņš nokrita no virves un ievēlās bedrē, kas izskatījās piepildīta ar sa­saldētām gļotām. Pusizmircis un dubļains viņš tika nosūtīts atpakaļ uz starta vietu pie seržanta. Kādu brīdi Aleksam likās, ka tas nekad nebeigsies, bet jau nākamajā mirklī viņš to bija pabeidzis divdesmit piecu minūšu laikā, bet šonedēļ sasniedza rezultātu septiņ­padsmit minūtes. Lai arī noskrambāts un bez spēka, viņš klusībā bija apmierināts ar sevi. Pat Vilks to pa­veica tikai divpadsmit minūtēs.

Vilks pret Alekšu joprojām bija naidīgs. Pārējie trīs viņu vienkārši neievēroja, bet Vilks darīja visu, lai zēnu izsmietu vai pazemotu. Šķita, viņu kaut kā aizskar tas, ka Alekss ir grupā. Reiz, lienot zem tīkliem, Vilks tik tālu izspēra kāju, ka gandrīz skāra Alekša seju. Protams, ja trāpītu, viņš teiktu, ka tas ir negadījums. Citā reizē viņam veicās paklupināt Alekšu ēdamzālē un aizlidināt viņu pa gaisu ar visu paplāti, galda pie­derumiem un karstu sautējuma šķīvi. Un katru reizi Vilks runāja ar Alekšu ņirdzīgā tonī:

- Arlabunakti, nulle nulle nekas. Tikai nepieslapini gultu.

Alekss iekoda lūpā un neko neteica. Bet viņš bija priecīgs, kad visus četrus vīrus nosūtīja uz veselu dienu izdzīvošanas kursos džungļos un Alekša apmā­cību kursā tas neietilpa. Taču seržants strādāja ar viņu divreiz cītīgāk, ja reiz visi bija aizbraukuši. Un Alekss labprāt palika viens.

Bet astotajā dienā Vilks viņu gandrīz piebeidza. Tas notika Slepkavību mājā.

Slepkavību māja bija pakaļdarinājums, makets - dabiska lieluma vēstniecība, kur Speciālajiem gaisa spēkiem trenēties, kā atbrīvot ķīlniekus. Alekss di­vas reizes monitorā bija vērojis K vienības darbību šajā mājā. Pirmajā reizē viņi to ieņēma, nolaižoties no griestiem. Visi četri vīri bija bruņoti. Alekss pats ne­piedalījās, jo kāds kaut kur bija izlēmis, ka viņam ne­var būt ierocis. Slepkavību mājas iekšpusē manekeni tika sadalīti teroristos un ķīlniekos. Izsitot durvis un lietojot apdullinošas granātas, lai iztukšotu telpu,

Vilks, Lapsa, Ērglis un Čūska abas reizes sekmīgi veica uzdevumu.

Šoreiz piedalījās arī Alekss. Slepkavību māja bija muļķīgas lamatas. Viņiem netika stāstīts, kādā veidā. Visi pieci šoreiz bija neapbruņoti. Viņu uzdevums bija vienkāršs - izkļūt veseliem cauri Slepkavību mājai.