Pērkondārds

-    Mums ir jānosūta kāds, kurš netiks pamanīts, - Mlants turpināja. - Kāds, kurš var visu apskatīt un paziņot mums, palikdams nepamanīts. Mēs bijām no­lēmuši sūtīt sievieti. Viņa tur varētu iekārtoties par sekretāri vai administratori. Bet tad ienāca prātā labāka doma. Pirms pāris mēnešiem viens no šiem datoru žurnāliem izsludināja konkursu. Esi pirmais zēns vai meitene, kurš lieto Pērkondārdu. Ceļojums uz Porttolonu un tikšanās ar pašu Herodu Seila kungu. Tā bija pirmās vietas balva, un to vinnēja kāds jauns puisis, kurš acīmredzot bijis mazliet brīnumbērns, kad sācis darboties ar datoru. Viņu sauc Fēlikss Lesters. Viņam ir četrpadsmit gadu. Viņš ir mazliet līdzīgs tev. Viņu, protams, gaida Porttolonā nu jau mazāk nekā pēc divām nedēļām.

-   Pagaidiet mazliet…

-    Tu jau esi parādījis sevi kā neparasti drosmīgu un spējīgu, - paskaidroja Blants. - Vispirms jau auto- kapsētā… tas bija karatē spēriens, vai ne? Cik ilgi tu mācījies karatē? - Alekss neatbildēja, un Blants turpi­nāja: - Un tad tas nelielais pārbaudījums, ko mēs tev sarīkojām bankā. Puisis, kurš rāptos laukā pa piec­padsmitā stāva logu, lai apmierinātu savu ziņkāri, ir visai neparasts, un tas tikai norāda, ka tu tiešām esi ļoti spējīgs.

-     Tas arī lika iedomāties, ka tu varētu nākt pie mums un strādāt mūsu labā, - Džonsas kundze sacīja. - Mums ir pietiekami daudz laika, lai tevi sagatavotu, varbūt tev to pat nevajadzēs, un mēs tevi apgādātu ar dažām lietām, kas varētu palīdzēt tajā, kas mums ir padomā. Un tad tu ieņemsi tā zēna vietu. Tu brauksi uz Seila rūpnīcu 29. martā. Tieši tad šis zēns Lesters tiek gaidīts. Tu tur paliksi līdz 1. aprīlim - ceremo­nijas dienai. Labāka laika nevar būt. Tev būs iespēja tikties ar Herodu Seilu, turi acis vaļā un stāsti mums visu, ko domā par viņu. Iespējams, tu uzzināsi, kas tas bija, ko atklāja tavs tēvocis un kāpēc viņam bija jāmirst. Tu nedrīksti pakļaut sevi briesmām. Turklāt kurš gan iedomāsies, ka četrpadsmitgadīgs zēns va­rētu būt spiegs?

-   Mēs no tevis prasām tikai vienu - ziņot mums, - noteica Blants. - Tas ari ir viss, ko gribam. Tas tev aiz­ņems tikai divas nedēļas. Tā ir iespēja pārliecināties, vai datori ir vienīgais, kas viņus interesē. Tā ir iespēja kalpot savai valstij.

Blants bija beidzis pusdienot. Šķīvis bija pilnīgi tīrs, it kā tur vispār nekad nebūtu bijis ēdiens. Viņš nolika nazi un dakšiņu akurāti blakus vienu otram. - Labi, Aleks, - viņš ierunājās. - Nu, ko tu saki?

Iestājās ilgs klusums.

Blants skatījās uz zēnu ar pieklājīgu interesi. Džon­sas kundze atritināja vēl vienu piparmētru konfekti, viņas melnās acis šķietami sekoja katram papīra izlie­kumam rokās.

-   Nē, - atbildēja Alekss.

-   Kā, lūdzu?

-    Tā ir muļķīga ideja. Es nevēlos būt spiegs. Gribu kļūt par futbolistu. Jebkurā gadījumā tā ir mana dzīve. - Alekss atskārta, ka nevar atrast īstos vārdus. Visa šī lieta bija tik nejēdzīga, ka gribējās pat smieties.

Kāpēc jūs nelūdzat to Fēliksu Lesteru, lai viņš visu vajadzīgo izokšķerē?

-    Mēs neticam, ka viņš ir tik spējīgs kā tu, - atbil­dēja Blants.

-   Iespējams, viņš ir labāks datorspēlēs, - Alekss pa­purināja galvu. - Man jāatvainojas, bet neesmu ieinte­resēts. Es nevēlos būt iesaistīts.

-   Ļoti žēl, - noteica Blants. Viņa balss neizmainījās, taču tajā bija kaut kas drūms, piešķirot vārdiem īpašu nozīmi. Un tas jau bija kas cits. Visa maltīte ritēja

pieklājīgā tonī, ja ne draudzīgā, tad vismaz cilvēciskā. Acumirklī tas bija zudis. Alekss nodomāja, ka nu iz- j skatās, it kā tualetē ir norauts ūdens un viņa cilvē­ciskā puse būtu aizskalota prom.

-   Tagad labāk parunāsim par tavu nākotni, - turpi­nāja Blants. - Tā vai citādi, Aleks, Royal & General ir tavs likumīgais aizbildnis.

-   Man likās, jūs teicāt, ka Royal & General nemaz neeksistē.

Blants likās to nedzirdam. - Ienam Raideram, pro­tams, bija jānovēl tev māja un visa nauda. Tomēr viņš atstāja to mums līdz laikam, kad tev būs divdesmit viens gads. Tas ir mūsu pārziņā. Baidos, ka nāksies mainīt testamentu. Un tā amerikāņu meitene, kura dzīvo pie jums…

-   Džekija?

-   Stārbraitas jaunkundze. Viņas vīza jau beigusies. Viņa atgriezīsies Amerikā. Mēs piedāvājam māju no­dot izsolē. Diemžēl tev nav radinieku, kas varētu tevi pieskatīt, tāpēc baidos, ka tev nāksies atstāt Bruk- lendu. Tu tiksi nodots patversmē. Cik zināms, tā ir J kaut kur netālu no Birmingemas. Svētās Elizabetes patversme Sorbridžā. Ne visai patīkama vieta, taču baidos, ka tev nav izvēles.

-   Jūs man draudat? - Alekss iesaucās.

-   Nebūt ne.

-   Bet ja es piekritīšu tam, ko jūs prasāt?

Blants paskatījās uz Džonsas kundzi. - Palīdzi mums, un mēs palīdzēsim tev, - viņa atbildēja.

Alekss mazliet apdomājās. Viņam nebija izvēles, un viņš zināja, ka šie cilvēki kontrolē viņa naudu, viņa

dzīvi un nosaka viņa nākotni. - Jūs teicāt kaut ko par sagatavošanos, - zēns ierunājās.

Džonsas kundze pamāja ar galvu. - Tieši tāpēc mēs tevi atvedām šurp. Šis ir mācību centrs. Ja piekriti I am, ko mēs prasām, varam sākt tūlīt pat.