Pērkondārds

Viņi jau gandrīz bija to paveikuši. Pirmajā telpā, kas bija iekārtota kā milzīga ēdamistaba, viņi atrada kaut ko sapresētu zem paklāja un infrasarkanos sta­rus pāri durvīm. Aleksam tā bija baisa pieredze, ejot uz pirkstgaliem aiz pārējiem četriem vīriem, skatoties, kā viņi demontē šīs divas ierīces, lietojot cigarešu dūmus, lai atklātu pārējos starus. Tas bija savādi - baidīties par visu un neredzēt neko. Gaitenī atradās kustību detektors, kas iedarbinātu automātisko ieroci. Alekss pieļāva, ka tas pielādēts ar tukšām lodēm. Tas atradās aiz japāņu televizora. Trešā istaba bija tukša. Ceturtā bija dzīvojamā istaba ar izeju no franču logiem pretējā pusē. Tur bija vads, mazliet resnāks par cilvēka matu, kas apjoza visu istabu, un franču logi bija pieslēgti sig­nalizācijai. Kamēr Čūska atslēdza signalizāciju, Lapsa un Ērglis darīja visu, lai neitralizētu vadu, atslēgtu iespējamos slēdžus.

Vilks viņus pārtrauca. - Atstāj to. Mēs esam prom. -

Un tajā pašā brīdī Čūska signalizēja. Viņš bija atvie­nojis signalizāciju. Franču logi bija vaļā.

Čūska pirmais bija laukā. Tad Lapsa un Ērglis. Alekss būtu pēdējais, kurš atstāj telpu, bet, kad viņš tika līdz izejai, bija skaidrs, ka Vilks bloķējis ceļu.

- Neveiksmīgs mēģinājums, nulle nulle nekas, - Vilks sacīja. Viņa balss bija maiga, pat laipna.

Nākamais, ko Alekss saprata: Vilks ar pārsteidzošu spēku grūž viņu atpakaļ ar plaukstu pret krūtīm. Pār­steigts viņš zaudēja līdzsvaru un nokrita, tomēr atce­roties vadus un mēģinot šūpot ķermeni, lai izvairītos no tiem. Bet tas bija bezcerīgi. Viņš lidoja pa kreisi un aizķēra vadu. Patiesībā viņš to sajuta pret plaukstas locītavu un nogāzās uz grīdas, paraujot vadu sev līdzi. Un tad…

Uzsprāga apdullinoša granāta, ko lietoja gaisa desantnieki. Tā bija maza ierīce, pildīta ar magnija pulveri un dzīvsudrabu. Kad īpašais vads aktivizēja granātu, dzīvsudrabs uzreiz eksplodēja, ne tikai ap­dullinot Alekšu, bet radot tādu triecienu, kas izgāja zēnam cauri, it kā viņam būtu izrauta sirds. Tajā pašā laikā magnijs uzliesmoja un desmit sekundēs pilnīgi sadega. Gaisma bija tik apžilbinoša, ka, pat aizverot acis, nekas nemainījās. Alekss gulēja ar seju pret cieto dēļu grīdu, ar rokām berzēdams galvu, nespējot pa­kustēties un gaidot, kad tas viss beigsies.

Bet pat tad tas nebija beidzies. Kad magnijs beidzot bija izdedzis, likās, ka līdz ar to ir izzudusi visa gaisma. Alekss uzslējās kājās, nespēdams ne dzirdēt, ne redzēt, pat nesaprotot, kur atrodas. Viņš sajuta sāpes vēderā. Visa istaba šūpojās. Gaisā vēdīja asa smaka. Pēc des­mit minūtēm viņš izstreipuļoja ārā. Vilks ar pārējiem viņu gaidīja un izskatījās samulsis, bet Alekss aptvēra, ka Vilks ir izkļuvis laukā, pirms viņš nogāzās zemē.

Neapmierinātais seržants pienāca pie zēna. Alekss ne­cerēja saskatīt rūpes šī vīra sejā un nebija vīlies.

-   Vai negribi man pateikt, kas tur notika, Kucēn? - seržants prasīja. Kad Alekss neatbildēja, viņš turpi­nāja: - Tu sagrāvi visu uzdevumu. Tu esi jucis. Tu varēji salaist dēlī visas mācības. Tāpēc labāk izstāsti man, kas sagāja grīstē.

Alekss palūkojās uz Vilku. Tas skatījās citur. Ko lai viņš saka? Pat ja mēģinātu teikt patiesību?

-   Nu? - seržants gaidīja.

-   Nekas nenotika, ser, - Alekss sacīja. - Es tikai ne­skatījos, kur eju. Es kaut kam uzkāpu, un tas sprāga.

-   Ja tas būtu pa īstam dzīvē, tu jau būtu beigts, - seržants uzbrēca. - Ko es tev teicu? Tā bija kļūda - sū­tīt pie manis bērnu. Un muļķīgu, lempīgu bērnu, kurš neskatās, kur iet… pat vēl ļaunāk!

Alekss palika uz vietas, visu to klausoties. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka Vilks it kā smaida.

To pamanīja arī seržants. - Tu domā, ka tas ir tik smieklīgi, Vilk? Tu vari iet tur visu satīrīt. Un šovakar tev labāk mazliet atpūsties. Jums visiem. Tāpēc ka rīt stāv priekšā četrdesmit kilometru pārgājiens. Uz izdzīvošanu. Bez šaušanas. Sis ir izdzīvošanas kurss. Un, ja izdzīvosiet, tad varbūt jums būs iemesls smaidīt.

Tagad, precīzāk, pēc divdesmit četrām stundām, Alekss šos vārdus atcerējās. Pēdējās vienpadsmit no tām viņš bija pavadījis uz kājām, sekojot pēdām, ku­ras seržants bija norādījis kartē. Pasākums bija sācies sešos no rīta pēc pieticīgām brokastīm - cīsiņiem un pupiņām. Vilks un pārējie bija krietnu gabalu priekšā jau labu laiku pirms viņa, kaut gan tiem bija jānes 25 kilogramus smagas mugursomas. Viņiem tika do­tas tikai astoņas stundas maršruta veikšanai. Ņemot vērā Alekša gadus, viņam tika atvēlētas divpadsmit stundas.

Alekss nogriezās ap stūri. Grants čirkstēja zem kā­jām. Kāds stāvēja viņa priekšā. Tas bija seržants. Viņš tikko bija aizsmēķējis cigareti, un Alekss noskatījās, kā viņš ieliek kabatā sērkociņus. Lūkojoties uz ser­žantu, atgriezās iepriekšējās dienas kauns un dusmas un tajā pašā laikā zuda spēki. Pēkšņi Aleksam bija gana ar Blantu, Džonsas jaunkundzi, Vilku… visām muļķīgajām lietām. Spēkiem izsīkstot, viņš nosoļoja pēdējos simts metrus, un tur jau bija apmešanās vieta. Lietus un sviedri tecēja pa vaigiem. Viņa mati, tagad melni no netīrumiem, bija pielipuši pierei.