Pērkondārds

-   Man nav ne mazākās sajēgas. Vienu brīdi viņš bija šeit, bet jau nākamajā - prom. - Seils atkal pasmaidīja. - Ceru, tu tā nerīkosies, Aleks.

-   Ri… vū! - Ņirgas kungs aizejot pie durvīm pamāja, un Alekss viņam sekoja. Herods Seils palika kopā ar savu milzu gūstekni.

Zēns tika vests augšā pa kāpnēm, pa gaiteni garām vairākiem mākslas darbiem un tad pa plašu vestibilu ar biezām koka durvīm un lustrām. Alekss pieļāva, ka galvenajā ēkā varētu būt diezgan interesanti. Seils arī, iespējams, dzīvo šeit. Bet datorus droši vien konstruē modernajās ēkās, kuras viņš redzēja lidlauka pretējā pusē.

Alekša istaba bija tālākajā galā. Tā bija liela telpa ar platu gultu uz četriem stabiņiem un baldahīnu. Pa logu skats uz strūklaku. Bija jau iestājusies tumsa, un puskailā statuja, ko izgaismoja ducis slēptu lampu, izskatījās ārkārtīgi līdzīga Herodam Seilam, kad ūdens no desmit metru augstuma gāzās tai pāri. Blakus lo­gam uz galda atradās Alekša vakariņas: šķiņķis, siers, salāti. Viņa soma bija nolikta uz gultas.

Viņš piegāja pie tās - Nike firmas sporta somas - un aplūkoja to. Taisot ciet, viņš rāvējslēdzējā bija ievēris trīs matiņus. Tagad to vairs tur nebija. Alekss atvēra somu un izskatīja visu. Tur viss bija tikpat rūpīgi sa­likts, kā viņš to bija darījis, bet nešaubīgi - sporta soma bija metodiski pārbaudīta un pārmeklēta.

Alekss izņēma datorspēli, ielika to datorā un no­spieda trīs reizes pogu START. Tūlīt pat ekrānā parā­dījās zaļš taisnstūris tādā pašā formā kā istaba. Viņš ievadīja "spēlmani" spēlē un virzīja to gar visām sie­nām. Pēkšņi uz ekrāna iemirdzējās sarkana gaismiņa. Viņš devās tai pretī, turot sev priekšā "spēlmani". Sar­kanā gaisma mirgoja arvien intensīvāk. Viņš jau bija pie gleznas, kas karājās blakus vannasistabai un ar savām krāsām bija aizdomīgi līdzīga Pikaso darbam. Zēns nolika "spēlmani" un uzmanīgi noņēma audeklu no sienas. Aiz tās bija piestiprināta "vabolīte" - melns disks desmit pensu monētas lielumā. Alekss kādu brīdi skatījās uz to, brīnīdamies, kāpēc tā ir šeit. Drošībai? Vai Seils bija apsēsts ar kontroli un vēlējās zināt par saviem viesiem visu, ko viņi dara ik brīdi gan dienā, gan naktī?

Alekss nolika gleznu atpakaļ. Istabā bija tikai viena tāda ierīce. Vannasistaba bija tīra.

Viņš paēda vakariņas, iegāja dušā un bija gatavs doties gulēt. Piegājis pie loga, viņš ieraudzīja lejā pie strūklakas kaut kādu rosību. Prožektori izgaismoja modernās celtnes. Trīs vīri, ģērbušies baltos kombine­zonos, brauca vaļējā džipā tieši mājas virzienā. Vēl divi citi pagāja garām. Tie bija drošības apsargi, ģērbušies tādās pašās formās kā vīri pie galvenās ieejas. Abiem rokās bija automāti. Tātad viņam ne tikai ir sava ar­mija, bet tā ir pat ļoti labi apgādāta.

Alekss iekāpa gultā. Pēdējais, kurš tajā gulējis, bija viņa tēvabrālis īens Raiders. Vai viņš arī bija kaut ko ieraudzījis, skatoties pa logu? Vai varbūt viņš kaut ko bija dzirdējis? Kas varēja notikt tāds, kā dēļ bija iecerēts vinu novākt?

Aleksam ilgu laiku nenāca miegs, guļot miruša cil­vēka gultā.

MEKLĒJOT NEPATIKŠANAS

Alekss to ieraudzīja, līdzko bija atvēris acis. Tas va­rētu būt jebkurš, kas gulējis šajā gultā, bet, protams, neviens šeit nebija gulējis kopš īena Raidera noslep­kavošanas. Tas bija baldahīna baltā pārvalka apmalē iespiedies trīsstūris. Vajadzēja gulēt uz muguras, lai to redzētu. Tagad Alekss to zināja.

Tāpat to aizsniegt nevarēja. Bija jāpakāpjas uz krēsla, kas balansē uz gultas matrača. Alekss sasvērās uz priekšu, beidzot satvēra to pirkstos un izvilka.

Tas bija divkārt pārlocīts papīra gabals. Kāds uz tā kaut ko bija uzzīmējis. Tas bija savāds zīmējums ar ciparu norādēm zem tā.

Tur nebija nekā daudz, bet Alekss pazina īena Rai­dera rokrakstu. Ko gan tas nozīmē? Viņš apģērbās, piegāja pie galda un nolika uz tā papīra lapu ar plānu, tad žigli uzrakstīja pāris teikumu lieliem burtiem.

Tad viņš sameklēja savu spēli, ielika Nemesis, ieslē­dza to un noskanēja divas lapas: vienu - savu vēstī­jumu, otru - atrasto plānu. Alekss zināja, ka tūlīt pat ierīce saslēgsies ar Džonsas kundzes biroju Londonā un divas kopijas lapas būs nosūtītas. Galu galā viņai bija paredzēts nodarboties ar izlūkošanu.

Beidzot Alekss izslēdza datoru, atvēra ierīces aizmu­guri un noslēpa salocīto papīru bateriju nodalījumā. Tas bija svarīgs. īens Raiders to bija noslēpis. Varbūt tas viņam bija maksājis dzīvību.

Pie durvīm kāds klauvēja. Alekss piegāja un atvēra tās. Ārpusē stāvēja Ņirgas kungs, joprojām ģērbies savā formas tērpā.

-   Labrīt, - Alekss sacīja.

-   Lbrr! - Ņirgas kungs žestikulēja, un Alekss se­koja viņam pa gaiteni laukā no ēkas. Viņš jutās atvieg­lots, izejot svaigā gaisā prom no visiem šiem mākslas darbiem. Apstājoties pie strūklakas, viņu pārsteidza pēkšņa dunoņa, un virs mājas jumta parādījās heli­kopters, kas grasījās nolaisties uz skrejceļa.

-   Grnn, - Ņirgas kungs norādīja.

-   Es jau tā domāju, - Alekss atbildēja.

Viņi bija pienākuši pie pirmās modernās celtnes, un Ņirgas kungs piespieda roku pie stikla plāksnes