Pērkondārds

Viņam bija plika, apaļa galva un pelēkas, briesmīgas acis, pārāk mazas, ar baltumu visapkārt. Aleksam tās atgādināja kurkuļus, pirms tie izšķīlušies. Kad Seils nostājās tieši blakus, abu skatieni sastapās un Seila acis likās mazliet siltākas nekā medūzai.

-   Portugāļu kaujas kuģis, - Seils turpināja. Viņam bija jūtams akcents, kas saglabāts no Beirūtas tirgus.

-   Tā ir brīnišķīga, vai tu tā nedomā?

-   Šo es negribētu turēt kā mājdzīvnieku, - Alekss atbildēja.

-   Es to ieguvu, kad nodarbojos ar niršanu Dienvidķī- nas jūrā. - Seils norādīja uz stiklotu vitrīnu, un Alekss pamanīja harpūnu un nažus samta kastēs. - Man patīk nogalināt zivis, - Seils turpināja. - Bet, kad ieraudzīju šo eksemplāru Physalia physalis, es zināju, ka man tā ir jānoķer un jāpatur. Zini, tā līdzinās man.

-    Tajā ir 99 procenti ūdens. Tai nav ne prāta, ne zarnu, ne anālās atveres, - Alekss steigā izgrūda to, ko kaut kur bija dzirdējis, pirms attapās, ko dara.

Seils paraudzījās viņā un tad atkal pievērsās radīju­mam stikla tvertnē. - Tā ir atkritēja, - viņš turpināja.

-   Tā dreifē, kur pati grib, neņemot vērā citas zivis. Tā ir klusa, un vēl tā prasa respektu. Vai redzat indīgu slepkavu, Lestera jaunskungs? Indes kārpiņas? Ja jūs nonāktu viņas nagos, jums būtu izsmalcināta nāve.

-    Sauciet mani vienkārši par Alekšu, - zēns at­teica.

Viņš gribēja teikt Fēlikss, bet tas kaut kā izspruka. Tā bija lielākā muļķība, lielākā amatiera kļūda, ko va­rēja pieļaut. Viņš to pateica it kā starp citu, bet Seils bija pievērsies lēnajai, hipnotiskajai medūzas dejai. Viņa pelēkās acis šaudījās.

-   Es domāju, ka tavs vārds ir Fēlikss.

-   Draugi mani sauc par Alekšu.

-   Kāpēc?

-    Pēc Alekša Fergusona. Esmu liels viņa fans klubā Manchester United. - Tas bija pirmais, kas Aleksam iešāvās prātā. Viņš bija redzējis afišu Fēliksa Lestera guļamistabā un zināja, ka vismaz komandu ir izvēlē­jies pareizo.

Seils pasmaidīja. - Tas ir ļoti amizanti. Lai notiek, Aleks. Un ceru, ka būsim draugi. Tu esi veiksminieks. Tu uzvarēji konkursā un kļūsi par pirmo pusaudzi, kurš izmēģinās manu jauno datoru Pērkondārds. Bet veiksme ir arī man, kā šķiet. Es gribu zināt, ko tu par to domā. Gribu, lai tu man izstāsti, kas tev patīk, kas ne… - Seila acis ieurbās tālumā, un pēkšņi viņš kļuva par uzņēmēju. - Mums ir tikai trīs dienas līdz to pa­laišanai, - viņš sacīja. - Mums jādodas uz priekšu, kā mēdza teikt mans tēvs. Es pasaukšu savu cilvēku, lai ierāda tev istabu, un rīt no rīta pirmais, kas tev jā­dara, -jāsāk strādāt. Tur būs matemātikas program­mas, kuras vajadzētu pamēģināt… arī valodas. Visas šīs programmas ir izstrādātas šeit, Seila rūpnīcā. Pro­tams, mēs esam runājuši ar bērniem. Esam vērsušies pie skolotājiem un izglītības ekspertiem. Bet tu, mans dārgais… Aleks. Tu būsi man vērtīgāks nekā viņi visi kopā.

Pēc visa runātā Seils kļuva arvien aktīvāks un ak­tīvāks, paša entuziasma aizrauts. Viņš, bez šaubām, bija diezgan dažāds. Aleksam nācās atzīt, ka nepatika pret Herodu Seilu bija pārsteidzīga. Ne Blants, ne cilvēki MI6 nodaļā šim vīram neuzticējās. Bet tagad Aleksam nācās visu pārdomāt. Viņš stāvēja pretī vie­nam no Anglijas bagātākajiem cilvēkiem, kurš no sirds bija iedomājies pasniegt britu skolām milzīgu dāvanu. Tieši tāpēc, ka maziņš un glums, nebija vajadzības viņu padarīt par ienaidnieku. Iespējams, Blants kļūdījās.

-   A! Tas ir manējais, - Seils nopriecājās. - Un tieši laikā!

Atvērās durvis, un ienāca vīrs, ģērbies melnā uz­valkā un vecā stila virssulaiņa frakā. Atšķirībā no sava mazā un apaļā kunga viņš bija gara auguma un diez­gan tievs. Vīram bija biezi, rūsgani mati virs papīrbā- lās sejas. Pa gabalu izskatījās, it kā viņš smaidītu, bet, kad viņš bija pienācis tuvāk, Alekss nopūtās. Vīram bija divas briesmīgas rētas - viena pie mutes, pada­rot to platu gandrīz līdz ausīm. Izskatījās, it kā kāds gribējis pārgriezt viņa seju uz pusēm. Rētas bija šaus­mīgā violetā krāsā. Uz vaigiem bija arī mazākas rētas, kas radušās no šuvēm.

-    Sis ir Ņirgas kungs, - Seils sacīja. - Pēc negadī­juma viņš savu vārdu nomainīja.

-   Negadījuma? - Alekss atskārta, ka ir grūti skatī­ties uz šausmīgajiem ievainojumiem.

-   Ņirgas kungs strādāja cirkā. Tur no jauna ieviesa numuru ar nažu mešanu. Tā kulminācija bija naža satveršana ar zobiem. Bet tad kādu vakaru viņa pa­vecā māte ieradās noskatīties izrādi un pamāja dē­lam no priekšējās rindas. Un viņam zuda laika izjūta.

Tagad viņš jau daudzus gadus strādā pie manis un, kaut arī skats nav visai patīkams, viņš ir uzticams un apsviedīgs. Starp citu, necenties ar viņu runāt. Viņam nav mēles.

-   Īīī… rrr… - Ņirgas kungs murmināja.

-   Priecājos jūs redzēt, - Alekss noņurdēja.

-    Ierādi viņam zilo istabu, - nokomandēja Seils, tad pievērsās Aleksam: - Tev ir laimējies, ka viena no skaistākajām istabām šajā namā ir brīva. Tur parasti uzturas mūsu apsargs. Bet viņš pilnīgi negaidot mūs pameta.

-   Ā! Kāpēc tā? - Alekss pajautāja it kā starp citu.