Pērkondārds

Bet, iespējams, tā varēja nejauši nonākt pie viņa. Akvārijs, kur viņš atradās, bija milzīgs, vismaz desmit metrus dziļš un divdesmit vai trīsdesmit metrus garš. Tam pāri bija stikls, bet pārāk augstu, lai Alekss to spētu aizsniegt. Nebija nekādu iespēju tikt no tā laukā. Skatoties lejā cauri ūdenim, varēja redzēt gaismu. Alekss pazina telpu, kuru tikko bija atstājis, - He­roda Seila kabinets. Pēc brīža kaut kas neskaidrs un izkropļots parādījās kustīgajā ūdenī - atvērās durvis. Ienāca divi cilvēki. Alekss nevarēja skaidri saskatīt, bet zināja - tie ir Volas jaunkundze un Ņirgas kungs. Abi nostājās zēnam pretī. Vola turēja rokā kaut ko līdzīgu mobilajam telefonam.

-   Es ceru, Aleks, ka tu mani dzirdi, - kaut kur virs Alekša galvas skaļrunī atskanēja vācu sievietes balss. - Esmu pārliecināta, ka tu neizkļūsi no šī akvārija. Tu varēsi tur ūdenī spārdīties stundu, varbūt divas vai pat ilgāk. Kāds ir rekords, Ņirgas kungs?

-   Aai naarg!

-    Piecarpus stundas. Jā. Bet drīz vien tu nogursi, Aleks. Tu noslīksi. Iespējams, tas notiks ātrāk un tu nonāksi mūsu drauga apskāvienos. Vai tu viņu redzi? Nē? Tie nebūs apskāvieni, ko varētu vēlēties. Tie tevi nogalinās. Sāpes, es domāju, būs neiedomājamas bēr­nam. Cik žēl, Aleks Raider, ka MI6 izvēlējās tevi sūtīt šurp. Viņi tevi vairs nekad neredzēs.

Balss apklusa. Alekss spārdījās, cenšoties noturēt galvu virs ūdens. Viņa acis pamanīja medūzu. Otrā pusē aiz stikla kaut kas neskaidri sakustējās. Ņirgas kungs bija pametis telpu. Bet Vola vēl palika. Viņa gri­bēja pavērot, kā Alekss mirst.

Zēns paskatījās uz augšu. Virs akvārija bija virkne neona spuldžu, bet tās bija pārāk augstu. Pēkšņi viņš zem sevis sadzirdēja kaut kādu klikšķi un nesapro­tamu, klusu švīkstoņu. Šī skaņa viņu jau reiz darīja uzmanīgu. Medūza bija sakustējusies. Viņš varēja sa­skatīt caurspīdīgu konusu ar tumši violetu galu, kas virzījās tieši pretī. Šī radījuma apakšējā daļa - taus­tekļi - lēni dejoja.

Alekss gribēja bļaut un aizrijās ar ūdeni. Volai bija jāieslēdz mākslīgā ūdens plūsma, lai medūza sāktu kustēties. Zēns izmisīgi atspērās, peldot uz muguras un cenšoties izvairīties no medūzas. Viens no taus­tekļiem pārpeldēja pāri viņa kājai, to aizķerot. Ja kā­jās nebūtu sporta kurpes, tad viņš noteikti tiktu sa­dzelts. Vai dzelonis varētu izkļūt caur drēbēm? Viss bija iespējams. Apavi šoreiz viņu paglāba.

Alekss aizpeldēja līdz tālākajam akvārija stūrim un tur apstājās, balstoties ar roku pret stikla sienu. Viņš saprata, ka Vola teikusi taisnību. Ja medūza viņu ne- piebeigs, tad to paveiks nogurums. Viņam bija jācīnās katru sekundi, lai noturētos peldus, un šis drausmī­gais terors viņu nogurdināja.

Stikls. Alekss atspiedās pret to, cenšoties sasist. Iespējams, tas bija veids… Viņš novērtēja attālumu starp sevi un medūzu, ievilka dziļi elpu un ienira līdz pat baseina dibenam. Viņš spēja saskatīt, kā Nadja Vola viņu vēro. Kaut arī tas bija tikai plankums priekšā, viņš skaidri spēja saskatīt, ka tā ir Vola. Viņa nekustē­jās, un Alekss bija sašutis, ka viņa gaida, ko zēns darīs turpmāk.

Viņš aizpeldēja līdz akmeņiem, lai izvēlētos kādu ne­lielu, kuru paņemt līdzi augšā. Bet akmeņi bija pārāk smagi. Viņš noskatīja vienu apmēram savas galvas lie­lumā, bet tas nekustējās. Vola necentās viņu apturēt, jo zināja, ka akmeņi ir iecementēti. Alekss uznira ievilkt elpu. Viņš apgriezās riņķī un atspērās, lai uzpeldētu virs ūdens, bet pēdējā brīdī ieraudzīja medūzu, kas lēnām pārdreifēja virs viņa. Alekss iekliedzās, un no viņa mutes izlauzās gaisa burbulīši. Medūzas taustekļi bija tieši virs viņa galvas. Alekss centās atkal nonirt, ārprātīgi mētājot kājas kā spriguļus. Viņa pleci atsi­tās pret tuvumā esošajiem akmeņiem, un viņš sajuta sāpīgus drebuļus pa visu ķermeni. Saķēris roku, viņš aizpeldēja atpakaļ uz pretējo stūri un uzpeldēja virs ūdens, lai ievilktu elpu, līdzko galva bija virs ūdens.

Viņš nebija spējīgs sasist stiklu. Viņš nevarēja izrāp­ties no akvārija. Viņam nebija iespējas izvairīties no medūzas. Kaut arī viņš bija paņēmis visu, ko Smiters bija iedevis, nekas no tā nepalīdzēja.

Un tad Alekss atcerējās krēmu. Viņš pastiepa roku augšup un ar pirkstu aizķēra akvārija malu. Tā bija brīnumaina konstrukcija. Alekss nekādi nevarēja iedo­māties, cik liels ūdens spiediens iedarbojas uz stikla plāksnēm, bet visu konstrukciju saturēja kopā saknie- dēti tērauda leņķi stūros gan no iekšpuses, gan no ārpuses.

Kuldams ūdeni, viņš atvilka kabatas rāvējslēdzēju un izņēma tūbiņu. PRET PINNĒM, VESELĪGĀKAI ĀDAI. Ja varētu redzēt, ko viņš dara, Nadja Vola no­domātu, ka zēns kļuvis traks. Medūza aizdreifēja uz akvārija pretējo pusi. Alekss dažas minūtes nogaidīja, tad ātri ienira.